Inta Ezergaile starp eņģeļiem un dēmoniem

Kolīdz Ezergailis, tā uzreiz kaškis uz vella paraušanu, bet strīda inspirētājs, ironiski smīkņājot, rāmā solī čāpo pašradītai jezgai pa vidu, svēti pārliecināts par savām tiesībām uz patiesību. Protams, mazliet hiperbolizēju, tomēr Ezergailis - kā vēsturnieks un holokausta pētnieks - allaž pamanījies izsaukt uguni uz sevi no visām pusēm, kas gan nav traucējis pretiniekiem vienā laidā ekspluatēt viņa pētījumus.Tālu pārsniedz priekšstatusNu - Lapu agonija, apakšvirsrakstā nodēvēta par Grāmatu par Intu. Šoreiz - ne miņas no Ezergailim raksturīgajām tēmām, interesēm, problemātikas. Inta ir autora dzīvesbiedre literatūrpētniece Inta Ezergaile (1932-2005). Biogrāfija? It kā. Memuāri? Arī - it kā. Taču Lapu agonija tālu pārsniedz tradicionālā biogrāfiskā/memuāru žanra nekur nedefinētos, tomēr dīvainā kārtā lielākoties ļoti striktos priekšrakstus. Īstenībā latviešu literatūrā liels negals ar šo žanru, kura piedāvātās iespējas tiek reducētas līdz bēdīgam minimumam. Vai nu sauss faktu un norišu izklāsts, kas tiek atšķaidīts ar pamatīgu devu pļāpūdens, vai arī dzelteni ietonēta jūsmošana, cik nolemti traģiska personība bijis apceramais objekts un cik skaisti tas ļāvies pasaulīgajiem kārdinājumiem. (Šoreiz neskaru trešo iespēju - par biogrāfiju nodēvēt faktiski autordarbu, kurā kāda personība ir kalpojusi vien kā iemesls grāmatas sarakstīšanai, - tādas ir Repšes un Ikstenas radītās biogrāfijas.) Izņēmumi gadās ārkārtīgi reti - un Lapu agonija pieder pie šiem izņēmumiem.Lapu agonija vispirmām kārtām ir dialogs. Proti, tajā paralēli Ezergaiļa tekstam - un ļoti bieži to pārmācot - saklausāma arī Intas balss: dienasgrāmatās, piezīmēs, dzejoļos. Lāgiem Andrievs parādās tikai kā šo tekstu interpretētājs un komentētājs, kas tos ievieto dažādu veidu kontekstos, papildina ar reālijām, iezīmē to kultūrvēsturisko dimensiju. Dažbrīd Andrievs «turpina» Intas rakstīto, citkārt lomas mainās un, Andrieva tekstā ievijoties Intas «balsij no pagātnes», vēsturnieka rokas darinātā faktu un notikumu kolāža iegūst emocionālas un līdz ar to arī telpiskas aprises.Būšu banāls un gluži prasti teikšu, ka jebkura personība ir noslēpums. Nedz pa gabalu, nedz tuvumā nav iespējams ieraudzīt reālo cilvēku - tu redzi tikai masku, zem kuras ir nākamā, aiz kuras vēl viena utt. Ir iespējams maskas pamazām dīrāt nost - tiesa, tā ir ellīgi sāpīga procedūra gan dīrāmajam, gan dīrātājam, īpaši, ja tā jāatkārto arvien no jauna ar katru nākamo masku. Andrievs Ezergailis ir vēsturnieks, ne dīriķis, tomēr Lapu agonijas pamatā ir tieši šāds masku atslāņošanas process. Protams, Ezergailis ir vēsturnieks ij pēc būtības, ij pēc sūtības, tāpēc biogrāfijas žanra specifika īstenota konsekventi - soli pa solim tekstā tiek iedzīvinātas Intas dzīvesstāsta svarīgākās epizodes: bērnība kolorītā dzimtas patriarha Kārļa Miškes (viņš bija apgāda Valters un Rapa tipogrāfijas vadītājs) dārzā, baisie kara gadu pieredzējumi Berlīnē, trimdas ikdiena Vācijas bēgļu nometnēs, izceļošana uz ASV. Tiktāl - līdz 1957. gadam, kad Inta un Andrievs apprecējās - autors lielākoties ir hronists, tāpat arī epizodēs, kurās aprakstīta Intas cīņa par iekļūšanu akadēmiskās zinātnes vidē (šī cīņa, kas noslēdzās ar Intas uzvaru, bija visai dramatiska). Taču faktiski tas viss ir tikai kultūrvēsturiski ornamentēts ietvars grāmatas svarīgākajai daļai - Intas cīņai pašai ar sevi, tiesa, ietvars jau pats par sevi nenoliedzami uzmanības vērts.Inta teju kā mītisks personāžsPrātā palicis iespaids, kāds radās, kad deviņdesmitajos gados pirmo reizi gadījās lasīt Intas Ezergailes literatūrpētnieciskās apceres: visu cieņu autores zināšanām, precizitātei, ekvilibristikai ar dažādām literatūrteorētiskām būšanām, tomēr šīs pārmēru stīvās, remdenās un drusku garlaicīgās refleksijas drīzāk atgādina perfektas atskaites par perfekti padarītu darbu, kādas iesniedz priekšniecībai nākamā akadēmiskā grāda iegūšanai. Lapu agonija liecina par citādu Intu Ezergaili. Astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados Inta tālu iepeldēja depresijas drūmajā jūrā, par glābšanās riņķi izvēlēdamās dzejošanu komplektā ar dienasgrāmatas rakstīšanu. Man nudien grūti spriest par viņas dzejas kvalitātēm, bet Amanda Aizpuriete izteicās, ka darbs pie atdzejojumiem viņai bijis kā saskarsme ar svešu, līdz šim pilnīgi nezināmu pasauli. Ja dzejnieks cita dzejnieka rakstītajā ierauga veselu pasauli (nevis izklaidēšanos ar pantiņmeistarošanu vai, kā to lāgiem traktēja Inta, pašterapiju) - tā ir milzīga atzinība. Citādi ir ar Intas dienasgrāmatām, kuru fragmenti Lapu agonijā sakārtoti nevis hronoloģiski, bet centrējot ap noteiktām tēmām. Tie nav vērojumi, faktu un pieredzējumu kolekcijas - dienasgrāmatas drīzāk atgādina pašizziņas romānu, jēdzieniski ārkārtīgi piesātinātu, emocionāli nospriegotu: Inta parādās bezmaz kā mītisks personāžs, kas dzen projām eņģeļus, piesauc dēmonus un pēc tam pati nezina, ko lai šajā haosā iesāk. Tāpēc dzejo. Taču dzeja nav nedz terapija, nedz pašterapija, kaut gan arī šī tēma plaši apcerēta gan Intas dienasgrāmatās, gan Lapu agonijā kopumā; tāpat arī Junga arhetipi te maz ko spēj skaidrot (cita starpā Inta meklēja palīdzību arī pie analītiskās psiholoģijas speciālista, savukārt Andrievs, mēģinot izprast Intas kompleksus un apmātību, no Junga krāšņajām metaforām darina pats savas). Dzeja ir mēģinājums runāt ar dēmoniskajiem eņģeļiem un eņģeliskajiem dēmoniem viņu pašu valodā. Papildu akcentus uzliek fakts, ka dzīves laikā Intas dzejoļi nav publicēti (četros sējumos pēc viņas nāves tos izdevis Andrievs) - un viņa arī netiecās to darīt. Bezmaz unikāla pieredze: rakstīt nevis lasītājam un, kā liecina dienasgrāmatas, arī ne par prieku pašai sev, bet gan paša procesa dēļ. Radīt pasauli, par kuru neviens neko nenojauš, kura atrodas pilnīgā izolācijā no citām tādām pašām pasaulēm, tai pašā laikā turpinot darbu arī pie viscaur korektajām literatūrpētnieciskajām apcerēm. Šajā ainavā kaut kas liekas vienlaikus stindzinoši biedējošs un skaists: nebeidzami uzdot sev jautājumu - vai esmu spējīga rakstīt? - un pati sev arī atbildēt, ar tekstiem.