Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains

Izrādes Brīvības garša recenzija. Dzert, vemt un lamāties

Režisors Ģirts Šolis ar iestudējumu Brīvības garša sūta sveicienus arī savai jaunībai, bet ar nostalģiju, pašironiju un simpātiskiem jauniešiem izrādei tomēr nepietiek

Ģirta Šoļa projektam Brīvības garša būtu vajadzējis kļūt par nozīmīgu izrādi. Vispirms jau ar to noslēdzas patiesi radoša Dirty Deal Teatro sezona, kurā gandrīz visi darbi uzskatāmi par mērķtiecīgiem meklējumiem, šoreiz varbūt pat vairāk saturiskā, nevis formas eksperimentu virzienā. Valtera Sīļa Pēc grāmatas motīviem, Lauras Upenieces Pelmeņi un cigaretes, daļēji arī Viestura Roziņa Piramīda un Ingas Tropas Armastus sakustina samērā reti aiztiktas, neērtas tēmas par iederēšanos, sevis un citādā apzināšanos un pieņemšanu, visos gadījumos darot to spēles jeb atsvešinājuma teātra tehnikā. Objektu teātra valodā izspēlēti pašironiski stāstiņi par dažāda veida apreibināšanos un ilūziju burbuli, ko maldīgi gribas noturēt par "brīvības garšu", šādā sezonā varētu iederēties ļoti labi.

 

Zaļais kabinets

Brīvības garšai vajadzētu būt konceptuālam darbam arī tāpēc, ka tas ir noslēdzošais Latvijas Kultūras akadēmijas leļļu aktierkursa diplomdarbu ciklā un tapis kursa vadītāja režijā. Par jaunajiem aktieriem pēdējos mēnešos runāts un rakstīts daudz, galvenokārt viņu neskaidrās profesionālās nākotnes un vairāku spožu diplomdarbu kontekstā. Paši jaunieši intervijās pamatoti runājuši par priekšrocībām, ko ieguvuši līdz ar leļļu vadīšanas prasmēm, kaut arī tās izmantot viņiem pagaidām nav bijis pārāk daudz iespēju.

Lelles un cilvēka sadarbības fascinējošo dabu un meistarību, ko tā prasa no aktiera, diplomdarbā pilnā mērā un spoži izdevās parādīt tikai Agrim Krapivņickim Džeisona/Tairona dubultlomā Kārļa Krūmiņa iestudētajā Roberta Askinsa melnajā komēdijā Nelabā roka (nelaidiet garām augustā Valmieras vasaras festivālā!). Diemžēl Ģirta Šoļa izrāde tamlīdzīgas sarežģītības uzdevumus aktieriem nepiedāvā un kopumā paliek visai pieticīga kāpostnieka līmenī.

Izrādē Brīvības garša tiek izmantoti vairāki paņēmieni. Pamatā aktieri Matīss Budovskis, Mārtiņš Gailis, Agris Krapivņickis, Jēkabs Reinis vai Matīss Millers, Elizabete Skrastiņa un Māris Skrodis vada mazas, standartizētas, rūpnieciski gatavotas rotaļu lellītes bēbīšus, kam atbilstoša ir pārējā rekvizītu pasaule – rotaļu mašīna, vanna, pudeles u. tml. Plikgalvainās lelles ieģērbtas mūslaiku drēbēs un aksesuāros, dažas uzlabotas ar atšķirīgu matu sasuku vai bārdas fasonu. Dažbrīd aktieri no lellēm pārslēdzas cits uz citu, neslēpti izejot no tēla, lai uztītu cigareti vai kā citādi atgādinātu skatītājiem, ka starp mazajiem leļļu puikām un lielajiem īstajiem puikām nav lielas atšķirības.

Māksliniece Ieva Kauliņa radījusi funkcionālu "zaļo kabinetu" – uz zaļu sienu fona darbojas aktieri zaļās jakās ar kapucēm, kas piesedz seju. Sienās ir lodziņi, pa kuriem izbrauc un aizbrauc rekvizīti, galdi, parādās kāda aktiera roka vai galva. Tiktāl tā ir pievilcīgi sirreāla un neparedzama pasaule.

Izrāde strukturēta vairākās tieši nesaistītās epizodes, kurām brehtiskā manierē tiek pieteikts nosaukums uz ekrāna spēles laukuma fonā. Tiešas sižetiskās saiknes ainas nevieno, bet tematiski tās visas ir par dzeršanu, vemšanu un atžirgšanu. Arī vizuāli darbības nav pārāk daudzveidīgas. Piemēram, bēbju lellēm, ieklunkšķinot kārtējo apreibinošo dziru, iespīdas acis, vai fiziskā nelabuma kulminācijas brīdī kuņģa saturs no lelles iekšām jeb aktiera piedurknes ar švunku izbirst uz grīdas. Izbirst, jo šķidruma vietā pudelēs ir mazi graudiņi.

 

Intelektuālā nevainība

Grūti spriest, cik lielā mērā jaunie aktieri šajā izrādē ir izpildītāji vai satura līdzveidotāji. Patiesi asprātīga no sākuma līdz beigām ir tikai viena izrādes epizode – Matīsa Budovska un Mārtiņa Gaiļa īstenotās (pieļauju, ka arī pašu izdomātās) pāris ainiņas no kāda Andra un kādas Lienes dzīves. Matīsa Budovska vadītais Andris ir pancīgs, ķēdēm apkāries bēbijs, kura balss un runasveids gluži neticamā līdzības pakāpē uzreiz ļauj atpazīt Andri Kiviču, savukārt Mārtiņa Gaiļa rokās un balsī pīkst blondā Lienīte. Darbību un attiecību intelektuālā nevainība apvienojumā ar vēlmi nemitīgi publiski eksponēties izskatās gan smieklīgi, gan nožēlojami un varētu būt iecerētā atslēga kopējai izrādes intonācijai.

Vēl asprātīgi realizēta ir epizode Dzimšanas diena, kurā Elizabetes Skrastiņas rokās, melnas matu cirtas purinādama un vīna pudeli tukšodama, leļļmeitiņa Elīna vientulībā svin dzimšanas dienu. Kad nu izdzertie grādi sasnieguši pietiekamu intensitāti, lai pilnībā aizmiglotu saprātu, no dūmu vāla iznirst supervīrietītis Vitolds, kurš sākumā tikai runā Jēkaba Reiņa balsī, bet pēc mirkļa jau nokļūst tiešā viņa vadībā. Neba nu sagadīšanās, ka Jēkaba Reiņa slavenākā kinoloma ir akurāt supervaronis Vitolds seriālā Sarkanais mežs un viņa filmas partnere ir aktrise, vārdā Elīna. Asociācija ir amizanta un liek atcerēties apvienības umka.lv Vectēva vakara izrāžu sēriju (no tās visai nepārprotami atvasināts Brīvības garšas formāts, pat lelles ir līdzīgas), kurā žilbinošu uznācienu piedzīvoja rūķis Tikumiņš un kāda plaši zināma latviešu seriāla Leons. Tomēr Vitolda lelles joks nostrādā tikai komplektā ar "īsto" Vitoldu – Jēkabu Reini. Vakaros, kad Reini dublē Matīss Millers, šī dubultnozīme vienkārši nevar veidoties.

Uz skatuves var gan dzert, gan vemt, gan lamāties (un bezgalīgi daudz reižu tas tā jau ir noticis), ja vien top skaidrs, kāpēc tas tiek darīts. Ģirta Šoļa Brīvības garša gan nekādus "kāpēc" neuzdod un neatbild. Sava mazā morāle visos izspēlētajos gadījumos gan it kā ir, jo skaidrs, ka paša pievemtā mašīna pašam vien būs jāmazgā. Un it kā jau braukt dzērumā, uztīt kāsi slimnīcas palātā, atslēgties parkā uz soliņa nav pārāk forši, bet… vispār jau ir gan diezgan forši. Bet tas savukārt tomēr izskatās kaut kā diezgan infantili.

Beigās uz ekrāna parādās titri ar izrādes veidotāju vārdiem un ironiskiem komentāriem par dažu iespējamo prototipu tālāko likteni, kas apstiprina tāpat nojaušamo – Ģirts Šolis ar Brīvības garšu sūta sveicienus arī savai jaunībai. Lai jau būtu, un kāpēc gan ne. Bet ar nostalģiju, pašironiju, vairākkārt izmantotiem paņēmieniem un simpātiskiem jauniešiem, kuri simpātiski dauzās, izrādei tomēr nepietiek. Un paša audzināta aktieru kursa diplomdarba izrādei vēl jo vairāk. Nepietiek.

 

Brīvības garša

Dirty Deal Teatro 29., 30.VIII plkst. 19

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Burova kļūšanu par Rīgas mēru vērtēju

Kopā nobalsojuši: 62

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja