Izrādes Grenholma metode recenzija. Pasaka par vērdiņu

Atalgojums tāds, ka, izdzirdot ciparu, sareibst galva pat tādam, kurš arī līdz šim nebija sevi uzskatījis gluži par trūcīgu.Tā iesākas kataloņu rakstnieka, dramaturga un tulkotāja Žordi Galserāna (1964) luga Grenholma metode, kas iestudēta jau vairāk nekā trīsdesmit valstīs. 2005. gadā pēc lugas motīviem uzņemta arī Spānijas, Argentīnas un Itālijas kopražojuma filmā Metode, kurā iesaistīto skaits palielināts un izslēgšana no spēles atainota, datorā bezkaislīgi mirgojot "no signal".Latvijā luga vienlaikus iestudēta pat divos teātros - Mihaila Čehova Krievu teātrī skatāms viesrežisora Sergeja Golomazova iestudējums, Jaunais Rīgas teātris kā sezonas pirmo pirmizrādi 1. septembrī piedāvāja režisora Ģirta Ēča Grenholma metodes versiju. Nesen viesojās arī Maskavas Nāciju teātris ar savu interpretāciju. Prieks, ka Ēcis ar katru nākamo iestudējumu (Melnais strazds Nacionālajā teātrī, Vigīlija Jaunajā Rīgas teātrī, Advents Silmačos Liepājas teātrī) aizvien pārliecinošāk atrod savu intonāciju. Tie nepārprotami ir dziļi un nopietni cilvēcības un kodola meklējumi, galvenokārt izejot no pretējā - cinisma, melnā humora un sarkasma groteska sajaukuma. Tas viss kopā viņu padara par piemērotu sarunbiedru XXI gadsimta skatītājam, kurš ir alerģisks pret didaktiku, bet tomēr slāpst, un, šķiet, aizvien vairāk, - morāles un vērtību apliecinājuma. Novērtējot Ģirta Ēča režisoriskās dāvanas, gribas cerēt viņu atkal redzēt arī aktiera ādā.Kuram resnākas ķepas?Žordi Galserāns lugu sarakstījis 2003. gadā. Kā impulss kalpojis nejauši viņa rokās nonākušas anketas, kuras bija aizpildījuši pretendenti uz kasiera darbu kādā lielveikalā. Darba ņēmēji šīs anketas pēc tam bija aprakstījuši ar visādām ņirdzīgām piezīmēm. Tapa Grenholma metode - autora ironiski komentāri par mūsdienu «korporatīvo kultūru» un tās rituāliem - lomu spēlēm, situāciju modelēšanu, lidmašīnu kopīgu locīšanu u. tml. dārgu salmu kulšanu, pārlietu ar ļoti lielu cinisma un darvinisku eksistences cīņas mērci. Galserāna stils nedaudz atgādina Frederika Beigbedera kulta romānu 14,99 eiro, kuru viņš indīgi atmaskojošā sarkasmā uzrakstījis, aizejot no darba prestižā reklāmas aģentūrā. Bet ir kāda būtiska atšķirība - Grenholma metodes autors ir mazāk pamācošs un šeit sliktajam nav konkrētu vaibstu. Viņš nerunā par "ļauno biznesa vidi" vai "globālo patērētājsabiedrību", kas ir izvirtusi. Ir tikai paši cilvēki, un katrs pats ik katru brīdi, jaunā situācijā var būt tāds, kāds vēlas. Precīzāk - izvēlas.Uz individuālajām pārrunām ierodas četri. Bet pieņems tikai vienu. Kurš ir īstais kandidāts, kuri - iesūtītie viltvārži no kompānijas? Neredzams personāla daļas vadītājs telpā iesūta uzdevumu pēc uzdevuma. Tie kļūst aizvien sarežģītāki un nežēlīgāki. Tātad arī tā "Grenholma metode". Sist drīkst jebkur - personāla daļa ir labi sagatavojusies, ir "uzrakts" viss iespējamais un neiespējamais, kandidāts šeit spiests pārējiem atklāt to, ko, iespējams, nav pat rakstījis savā dienasgrāmatā. Jūtas saudzētas netiek, un vārdu "smalkjūtība" iznīciniet dokumentu smalcinātājā.Bērnībā ļoti gribēju suni, tāpēc gandrīz no galvas iemācījos nodaļu, kā izvēlēties piemērotāko kucēnu. Vēl tagad atceros - jāņem tas, kuram stiprākas ķepas un kurš mudīgāk, rāpdamies pāri pārējam metienam, tiks pie mammas pupa. Nekā savādāk - arī pie cilvēkiem. Tikai šajā gadījumā mērķis - nevis pups, bet reibinošā topmenedžera alga. Aktieri - Inga Alsiņa, Vilis Daudziņš, Gatis Gāga un Ivars Krasts - eleganti un artistiski nospēlē to, kā cilvēks sevi iekšēji pierunā pazemojumam - labi, lai notiek, visticamāk, es šos cilvēkus redzu pirmo un pēdējo reizi dzīvē. Darīšu jebko. Lugā teikts, ka šādas pārbaudes metodes izmantoja vācu armija Pirmajā pasaules karā, atlasot ģenerāļus - līderus. Bet kāds erudīts krievu kritiķis norāda, ka šādas "grenholma metodes" jau praktizējis Maķedonijas Aleksandrs un Pēteris I. Savā ziņā Grenholma metodi var uzskatīt par laikmetīgu Pasakas par vērdiņu variāciju. Vienīgi Mefisto ne no kurienes neizlec un nenolaižas, dārdoņas un sēra smakas pavadīts, kā viduslaiku moralitē. XXI gadsimta velns ir klusiņš, nemanāms un kā zivs ūdenī jūtas vidē, kur sīc dārgi kafijas automāti un printeri.Atvērt vai neatvērt durvis?Jāuzteic radošā grupa (scenogrāfe un kostīmu māksliniece Kristīne Abika, skaņu celiņš - Ilmārs Šlāpins, video - Artis Dzērve, arī tulkotāja Asnate Siliņa par ticami dabisko valodu), kas radījusi savā neitralitātē baisu telpu. Atvilktnes, kas ar jauniem uzdevumiem paveras biroja sienā, ļoti atgādina eksistenciālā absurdista Harolda Pintera lugu Mēmais viesmīlis, bet, psiholoģiska detektīva un intelektuāla trillera sajaukumam uzņemot apgriezienus, jāaizdomājas pat līdz Kobo Abes klaustrofobiskajam romānam Sieviete smiltīs. Izrādes beigās, ja grib, žalūzijās var saskatīt arī restes. Bet tā simpātiski neuzbāzīgi, kā tas Ēča izrādēs raksturīgi. Galvenais varonis paliek pie galda sēžam, kā sēdējis, arī skatītājiem ienākot. Dzīvais mironis? Tā ka tik smieklīgi nemaz nav (ir pat visai skumji un šausminoši), lai gan izrādē ir jāsmejas vienā gabalā. Autors ir asprātīgs, nešpetns, politnekorekts un viltīgs. Jo šī šķietami vieglā luga bez milzu dzīlēm un katarses apsolījuma vismaz mani piespieda vēl vairākas nedēļas pārdomāt Grenholma metodes notikumus un uzdot sev visai neērtus jautājumus. Varbūt beidzot atvērt (nekad neaizslēgtas) durvis un iziet ārā? Nav jābūt topmenedžerim, tikai jādzīvo cilvēku sabiedrībā, lai šī metafora būtu aktuāla arī citās situācijās.Tā kā izrādes sāls ir ieslēpta saturā un negaidītajos pavērsienos, solidarizējos ar krievu kolēģiem un saglabāju intrigu. Bulgāru režisors Javors Girdevs, rakstot par Grenholma metodi Nāciju teātrī, kritiķiem īpaši lūdzis klusēt. Ģirts Ēcis neko nav lūdzis, tomēr saprotu, ka labāk rakstīt abstraktu sacerējumu tikai par saturu nekā laupīt intrigu nākamajiem skatītājiem. Tāpēc aktierspēli un tēlu attiecības katram nāksies izvērtēt, vairāk gan izbaudīt pašam.