Dramaturga Jāņa Baloža biogrāfijā ir vairāki darbi, kuros viņš pats darbojas uz skatuves un nepastarpināti pauž savu viedokli. Ar vienu no šādām izrādēm – Nacionālais attīstības plāns – autors sajūt saikni, neatkarīgajā Dirty Deal Teatro ķeroties pie jaunā projekta Kas notiks rītdien?. Respektīvi, jaunā izrāde sākas ar to, ar ko iepriekšējā beidzās, – mūzikas pavadījumā no skatītāju rindām uzaicināti brīvprātīgie apskaujas.
Taču, atgādinājis par iepriekšējo veikumu, autors un vienīgais aktieris pārģērbjas, uzsverot, ka šis būs pavisam cits stāsts, un samērā detalizēti izklāsta ieceri, kā arī to, kā viņam veicies ar projekta dalībnieku atlasi. Pakāpeniski pie sienas piestiprinot dažāda izmēra baltus taisnstūrus (scenogrāfe Ieva Kauliņa), Jānis Balodis izveido ekrānu, uz kura turpmākajā izrādes gaitā norisināsies gandrīz viss, jo stāsts lielākoties sastāv no projekta dalībnieku uzņemtajiem videomateriāliem un sarakstes ar šiem cilvēkiem.
Rītdienai nav jēgas
Sākotnējā ideja ir šķietami vienkārša – cilvēki, kuri piekristu projektam, dokumentētu gan savas pārdomas par to, kas notiks rītdien, gan uzdotu šo jautājumu citiem. Jānis Balodis skrupulozi atskaitās par to, kā sociālajos tīklos meklējis projekta dalībnieci no Sīrijas un beidzot to atradis, – tā ir Rihama Baderhana. Savukārt Čidema Mirola no Beļģijas Jānim jau pazīstama, tāpat kā Hosē Alvaress, kuru viņš uzrunā, cerot uz pavisam attālinātu skatpunktu no Latīņamerikas, taču atklājas, ka puisis apmeties uz ilgāku laiku Polijā.
Projekts sākas un attīstās ne gluži tā, kā iecerēts, – Rihamas video pienāk regulāri un pārsteidz ar savu līksmo noskaņu, bezmaz dzīves svinēšanu, kas kontrastē ar ziņām no Sīrijas, un viņa visprecīzāk ievēro noteikumus. Čidema aktīvi filmē citus, bet vairās kadrā parādīties pati, savukārt Hosē vienkārši laiž muļķi un neslēpti dzer. Rihamas vitalitāte ir apbrīnojama, jo īpaši, ja apzināmies, ka realitāte apkārt ir trausla. Savukārt šķietami neobligātie Hosē video sūtījumi negaidīti kļūst par kontrapunktu, liekot skatītājam gandrīz satrūkties – vai šī šķietamā bezrūpība patiesībā nav bēgšana no sajūtas, ka rītdienai nav jēgas, jo tā neko jaunu neatnesīs. Čidemas enerģija arī raisa apbrīnu, viņas sastaptie cilvēki ir interesanti, vēl interesantāka ir viņas spēja šo eksistenciālo jautājumu uzdot visneiedomājamākās situācijās tieši tikpat vienkāršā intonācijā, kā kādam vaicājot ceļu.
Spēles beigas
Šīs varoņu atšķirības, kurās nedaudz tiek ieskicēts arī paša iniciatora Jāņa Baloža veikums, viņam tomēr paliekot ēnā, kādu laiku veido vēstījuma galveno saturu. Taču tad vēstījumā ienāk patiesa trauksme – gan līdz ar sprādzieniem Briselē, gan vēl jo vairāk ar reāla kara klātbūtni Alepo, kas tiešā veidā skar Rihamas dzīvi.
Šajā brīdī izrāde no teorētiskas konstrukcijas pārtop dokumentāli spriegā un psiholoģiski iedarbīgā vēstījumā, liekot skatītājiem pārvērtēt priekšstatus par to, cik stabila vai trausla ir pasaule. Mēs taču zinām, ka Sīrijā mirst cilvēki, taču izrādes formātā šie cilvēki un notikumi skatītājam pienāk ļoti tuvu klāt, un apziņa, ka te, Latvijā, drošībā esot, mēs nevaram palīdzēt, smacē gan Jāni Balodi kā cilvēku, kurš ar šo faktu saskaras pilnīgi reālā situācijā, gan mūs, kas jūtamies līdzatbildīgi – un tieši tikpat nevarīgi.
Brīdis, kad Rihama pārtrauc sūtīt video, jo realitāte ap viņu ir pārāk šausmīga, pietuvina izrādi situācijai, kad projekts faktiski beidzas, tomēr Jānim Balodim izdodas stāstu izstāstīt līdz galam.
Kolektīvā bezspēcība
Jānis Balodis projektam pievēršas nopietni un rūpīgi, tas sagausina izrādes gaitu, tomēr var saprast autoru, kurš grib parādīt maksimāli daudz savāktā materiāla. Režisore Paula Pļavniece radošajā brigādē nomainījusi Valteru Sīli – viņš tiek minēts vienīgi kā dramaturģijas konsultants. Līdzīgi kā citi Jāņa Baloža un viņa domubiedru darbi, arī Kas notiks rītdien? ir daļēji interaktīva izrāde: vairākiem skatītājiem tiek lūgts nolasīt tekstus. Īsā distancē tas strādā, bet ar garāku dialogu ir problēmas, tas rada zināmu neveiklības sajūtu, un tajā pat nav vainīga uzaicinātā palīdze no publikas. Vienkārši skatītājs ir pieradināts pie vizuālās uztveres, un tikai kails teksts, kas, iespējams, apzināti iecerēts kā kontrasts, lielās devās nogurdina.
Savukārt beigu epizode, kurā videoformātā tiek iemūžināti klātesošie skatītāji, padara viņus par līdzdalīgiem tajā kolektīvās bezspēcības sajūtā, kas pārņēmusi pēc stāsta noskatīšanās. Var runāt, ko grib, bet vārdi šķiet banāli. Gribas klusēt, vienlaikus cenšoties kontrolēt sejas izteiksmi, jo pirms minūtes redzēts iepriekšējās izrādes skatītāju video, kurā daudzas sejas šķiet apmulsušas un ne pārāk laimīgas.
Jaunā izrāde principiāli atšķiras no Jāņa Baloža un Valtera Sīļa tandēmā rudenī tapušā darba Veiksmes stāsts, kas pretendēja sniegt analītisku ieskatu iekšpolitiskās norisēs. Kas notiks rītdien? necenšas analizēt, bet vairāk fiksē to, kas rit savu gaitu neatkarīgi no mūsu gribas. Izrādās, ka emocionāls stāsts ir dramaturga stiprā puse, lai cik apņēmīgi viņš iepriekš būtu mēģinājis mesties iekšā analītikā. Veiksmes stāsta analītisko satvaru ietekmēja autoru pārliecības deformētā faktu un varoņu atlase, kas mazināja uzticību izrādes secinājumiem. Šeit varoņi tiek atlasīti pašā sākumā un tālāko dramaturģiju diktē realitāte, kuru var dozēt, bet nevar apiet un faktiski nevar interpretēt. Mēs varam mierināt sevi, ka nebūs tik traki kā Sīrijā, taču mēs nevaram izslēgt, ka ar tāda veida teroraktiem kā Briselē nekad nesastapsimies, – gan tāpēc, ka esam vienotajā Eiropas asinsritē, gan tāpēc, ka daudzi no mums mēdz ceļot.
Kas notiks rītdien? Izrāde skaidri pasaka – mēs to varam iztēloties, bet mums var nākties kļūdīties. Garantijas nav.
Kas notiks rītdien?
Dirty Deal Teatro 23., 24.I plkst. 19; 24., 25.II plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 9