Izrādes Mēnesis uz laukiem recenzija. Veročka veltīgi krāsoja lūpas

LIEPĀJAS teātra ieņēmums naudā pagājušajā sezonā esot 500 eur, liepājnieki, lūdzu uzrakstiet, vai tas tiesa? Direktors pats spēlē mono izrādi, lieliski, bet par kasi sētnieks kā nākas nerūpējas? ATLAIST NO DARBA! Ar pantu. Parakstās Inese Kučinska un Egons Dombrovskis, kā aktieru arodbiedrības locekļi!

Autors: "...Līdzīgi kā Stavangerā, arī Mēnesī uz laukiem viņš runā par cilvēku neprasmi un nespēju mīlēt..." - - - - - - - - - - - - - - Trakums tikai tāds, ka mēs, skatītāji, ejam uz teātri gūt apliecinājumu "cilvēku PRASMEI un SPĒJAI mīlēt." Recenzijai pievienotajā fotogrāfijā raugoties jādomā, ja Turgeņevs būtu gribējis rakstīt lugu par, teiksim tā - hermafrodītiem, tad viņš tā arī būtu darījis un droši vien daudz talantīgāk un elegantāk nekā tas izdevies Bogomolovam, adaptējot klasiķi.

Dadzkārt/ pārāk bieži Liepājas teātra izrādēs bijis tā, ka ātri/kā blusas ķerot, tu satver jauno fišku, aizej izčurāties koptualetē un ieskatoties spieģelītī, nolem: vai nu jātinas prom vai jāpieņem noteikumi, jāatslēdz aparāts ( vecie aktieri pirms izrādēm čurāt negāja, lai svētība/brīnums nezūd), kurš ir jau nomierinājies un jābauda produkts, kas pēc tualetes apmeklējuma īsti negrib tāds būt, bet piespiedīsimies, nav vairs bīstami, jo spiediens ir noregulēts. Aktieri, kā man šķiet, fanātiski mīl savu teātri, lieliski dejo, dzied, veic dažnedažādus faķīriskus gājienus, ziedojas savam amatam ar pilnu klapi. Kad muzikāli dejiskie elementi ir kastrēti, aktieros jūt apmulsumu, par spīti krāšņai, raitai, aizrautīgai spēlei, kas tomēr ir pašmērķis, pat ja labs, lai spētu sevi cienīt Teātra mākslas daudzdimensionālajā ēkā, kur, stingri ņemot, viņiem no režisoriem ierādīta pieticīga dzīves telpa. It kā aktieros būtu preparēta lieluma izjūta, respektīvi, teorētiski pastāv, bet praktiskā darbā ieradināta pie konstantiem apstākļiem: ir tā kā ir. Domāju, ka no aktiera ir stulbi un nejēdzīgi pieprasīt, lai viņš intīmi rada mākslas tēlu un kareivīgi stāv uz barikādēm, domājot par savas kopīgās mājas prestižu, arhitektūru un dvēselisko satvaru. Ir taču katrā teātrī bezatbildīga virsbūve ( skaisti pateicu!), kam tas saimnieka virsuzdevums, ko slinkums pildīt. Liepājas skatītāju aptaujā Inese Kučinska un Egons Dombrovskis savos troņos joprojām atzīti, slavināti, mīlēti un patriotiski atbalstīti. Tas patiesi lieliski, ka liepājnieki atbalsta savu teātri un trupu, cik jaudā. Dažkārt, skatoties izrādes, saviļņojums un patīkami ģimeniska sajūta skar arī tevi, ieklīdeni šai saudzētajā, burvīgajā aurā. Brīnišķīgā skatuves telpas un skatītāju zāles proporcija, šī teātra vēstures ziņa, kas man nav ne izcila, ne nabadzīga. kad ieeju augšbalkonā, jūtu muzikālo garu klātbūtni. Domāju vai tagadējie aktieri zina, kas sēd uz lustras, tie daudzie gariņi, kas te reiz bijuši mākslas tēli un personības, cilvēki ar sev vien raksturīgiem spārniem- sāpēm, priekiem, izmisumu, gandarījuma un prieka spārniem. Es sevi lamāju no panckām ārā, ka nejūsminos par telefonbūdiņām "Vilkos un avīs", par publikas uzjautrināšanos brīžos, kad spēle sakrīt ar sadzīves aktualitātēm, jo luga nav atšifrēta, saprasta. Viena pati Inese Kučinska kā lauvu māte cīnās par dziļāku satvaru, lai arī kaut kādu muļķīgu kaprīžu dēļ viņai teksts atņemts, iedodot citam, lai spalvu pakrāsotu. Kupavina, šķiet, vispār nesaprot, ko dara, Čugunovs uz labu laimi klibo un iesteburo sienā...Nav laimes uz labu laimi... Sandis Pēča, Gatis Maliks, Kaspars Kārkliņš sen pārgatavojušies nopietniem uzdevumiem, bet spiesti virtuozi rotaļāties, it kā Nā-a-ve nemaz negaidītu kaut kur tur aiz sienas visumā. Atbrauc kritiķi, ak, kā gribas labu dzirdēt, un labi, ka dzird. bet kritiķis vai nu noguris tālajā ceļā vai bezatbildīgs tvīkst savā beņķī. Paslavējis, misiju nodarījis, aizbrauc...viss. Kārstas alvas gabaliņi krīt saltā ūdenī, nočūkst, tad tiek celti iz valgmes un fantazēts, kas te tikko bija, bet mazāk, kas spētu būt. Gribas cerēt, ka saspringtajā grafikā...pietiks intereses. Un, vai? man nav taisnība, jo nesaskatu vērtības, saskatu, bet neesmu mierā ar tik vien, esmu ar mieru giljotinēties, ja tas bagātinātu Liepājas teātra seju ar maniem gudrajiem piekariņiem. "Mēnesis uz laukiem" ,negribu būt sliktais pareģis, bet ja vilktos, piemēram katru dienu, mēnesi nepavilktu.

Iejūtos nosacīti Turgeņeva ādā, kas, protams, mazsvarīgi, ko tad-ludziņu uzskrīpēju. BOGOMOLOVS, jā, tas tik ir, kāpēc nemeklē lieteratūru atbilstoši SAVIEM centieniem, bet grābājas ap mantu, tāda gara izvirtība sanāk, kam seko, kas? Ja Veročka ir vīrietis, par ko pārvēršas visi citi, ticat loģikai, kādas tad ir ŠO tēlu biogrāfijas? Ja nav Špigeļska, ko tālāk ar Veročku, lai gan šiem abiem arī jāatduras pret amplitūdu, ka nevienam ne otram nekas nespīd. Tomēr, ja dakteris paņem puiku, loģiski būtu, perversi (?) tas jau gandrīz obligāti. KĀPĒC Liepāja dzīvojas perversiju mutulī, ko viņi grib, kādi mērķi? BOGOMOLOVA vārdu vajag, kurš te, atvainojos, pieskrien starp citu, starp daudziem darbiem, paliekoša nekā neatstādams. Bogomolova atklātību jums nedzirdēt un neredzēt, tāpēc jau viņi ir frukti. Ati, Jūs varat sarakstīt un fantazēt diezin ko, bet Rakitina, Natālijs Petrovnas, Beļajeva, citu ( pasaules, aizkadra) priekšā nolikts vīrietis, slēpta formula?, kurp iesim, ko citos ieliksim, ar ko pabarosim, kas pašos paliek. Piedodiet, vien skābu mīzalu smaka, bet aktieru biogrāfijas netop!