Pirmā pasaules kara simtgade daudzviet ir rosinājusi ieskatu laikmeta kopsakarībās, piemēram, starptautiskās konferences Māksla divu pasaules karu laikā (Viļņa, 2011), Karš vizuālajās mākslās (Korkas Universitāte, Īrija, 2013) vai izstādi Lielais karš portretos Nacionālajā portretu galerijā Londonā 2014. gada pirmajā pusē. Tādējādi Rīgas izstāde, būdama Eiropas kultūras galvaspilsētas programmas daļa, ir uztverama arī kā lokāli savdabīgs mezglpunkts neskaitāmu kara atceres iniciatīvu tīklojumā.
Izstādes atklāšana tuvējā skvēriņā varēja izbrīnīt, savukārt transformētais Arsenāla foajē izrādījās gan iemesls, gan pamatīgs pārsteigums, pilnībā izjaucot ierasto telpisko orientāciju. Pie ieejas pirmie sagaida skulptūru un interjera priekšmetu fragmenti no kara postītajām muižām un pilīm, kas reiz pat tika uzskatītas par vācu kundzības simboliem, taču to vērtības apzināšanās ir tikai augusi proporcionāli laika distancei. Dēļu konstrukcija, caur kuru tuvoties ekspozīcijas centram, turpina kultūrvēsturisko līniju, eksponējot milzumu senu fotogrāfiju no latviešu strēlnieku laika – dramatiskā politiskā konteksta, kurā dzima jauna valsts līdz ar jaunu kultūru un mākslu. Šī konteksta duālisms veido pretrunīgu pēcgaršu, nedaudz sasaucoties ar Imanta Lancmaņa personālizstādi Piektais bauslis. Revolūcija un karš (2009). No vienas puses, postaža un zaudētas dzīvības, no otras – tieši lielvaru konflikts, kam pat nebija jēdzīga racionāla pamata, deva iespēju vairākām tautām beidzot tikt pie savas valsts; izstāde akcentē šo plašāko kopainu, kurā ierakstāms arī Latvijas gadījums. Lai gan šodien toreizējais plašais entuziasms un sajūsma par kara attīrošo dabu (tie nebija tikai radikālo futūrisma un vorticisma virzienu pārstāvji!) visdrīzāk šķitīs nepieņemams, arī situācijas produktīvais aspekts izrādās ieraugāms no lielākas vēsturiskās perspektīvas.
Kara krāsas
Kāds autors ar iniciāļiem K. K. žurnālā Līdums 1916. gadā rakstīja, ka batālās glezniecības noriets esot saistāms ar kara mākslas attīstību – kara vadonis vairs neiet pulku priekšgalā, parādās bezdūmu pulveris, kareivji, kas agrāk bija "ietērpti skaistos uzvalkos", tagad nēsā zemes krāsai tuvas drēbes, ierokas zemē, un "acij nekā gleznieciska, ko skatīt. Batālā māksla pieņem literāru raksturu un piegriežas tam, kas norisinās kareivju dvēselē". Taču tieši "negleznieciskajā" laikā ar dominējošajām "zemes krāsām" radušies kanoniski latviešu modernisma paraugi, kuros laikmeta skarbums lieliski saskaņojies ar jaunas, tā laika terminoloģijā – sintētiski konstruktīvas, formu valodas atradumiem. Jēkaba Kazaka Bēgļi (1917), Jāzepa Grosvalda Ziemassvētku kaujas (1917), Teodora Zaļkalna Stāvošā māmiņa (1915), robustie linogriezumi no albuma Ekspresionisti (1919) u. c. darbi vēlreiz izceļ gaismā latviešu mākslas zelta fondu, kas muzeja rekonstrukcijas dēļ šobrīd nav pieejams. Liela daļa šo darbu vismaz no reprodukcijām šķiet zināmi, taču to nevar teikt par citu kara rezultātā neatkarību ieguvušo valstu mākslu. Izstādes vērtīgākais pienesums vietējai kultūrtelpai ir darbi no Igaunijas, Lietuvas, Somijas, Polijas, Slovākijas, Čehijas, Slovēnijas, Horvātijas, Serbijas un Ungārijas muzeju kolekcijām, kuri iepazīstina ar kaimiņiem, kas ģeogrāfiski tuvāki, bet svešāki par pasaulslaveniem franču kubistiem, vācu ekspresionistiem vai itāļu futūristiem. Saistībā ar kara tēmu interesanti atzīmēt, ka liela daļa no izstādītajiem ārzemniekiem šķiet tuvāki tipiskai gadsimtu mijas impresionisma un postimpresionisma stilistikai, izņemot čeha Bohumila Kubištas darbu Krasta lielgabali kaujā ar floti (1913– 1915), kuru "zemes krāsas" vieno ar Grosvalda kauju skatiem, tomēr redzama daudz kubistiskāka formu fragmentācija un plakanība.
Modernisma teritorijas
Tomēr izstāde nekādā ziņā nav tikai par karu vai par kara tēmu mākslā. Lielāko daļu Arsenāla otrās zāles aizņem klasiskā modernisma paraugi no Latvijas un citām zemēm, kuros dominē pavisam miermīlīgi kluso dabu un figūru motīvi visai savdabīgā eksponējumā – attālināti no skatītāja, pie savdabīgām tranšeju imitāciju sienām. Karš te transformējies jaunu formu teritorijas iekarošanā, kur Rietumeiropas impulsi interpretēti gan mērenākā un harmoniskākā veidā, gan arī neparastākos salikumos. No latviešu mākslas pārsteigumiem var izcelt pazīstamā mākslas vēsturnieka Jāņa Siliņa kubistisko darbu Sieviete (1921) – viņa trimdā sarakstītais vairāksējumu opuss Latvijas mākslas vēsture joprojām noder studentiem un pētniekiem, savukārt mākslinieciskās izpausmes ir mazāk zināmas. Intriģējošas tematiskās un formālās paralēles nostiprina pārliecību, ka latviešu māksla nav izolēta sala, piemēram, latvieša Jāņa Liepiņa Dzērājs (1920) un horvāta Marijana Trepšes Kāršu spēlmanis (1920–1921) iemieso figurālismu nezaudējuša, tomēr kubisma apdvesta urbānā motīva versijas. Līdzību meklējumus rosina arī Romana Sutas Sieviete ar ģitāru (ap 1925) un ungāra Šāndora Bortnika Gaismas iedegšana (1921) ar vēsā gammā estetizēto taisnleņķa ģeometrizāciju. Kā izstādes mezglpunktus gribētos minēt arī polietes Katažinas Kobro abstrakto tēlniecību un slovāka Antona Jasuša kosmiski grandiozās, simbolisma ietonētās abstrakcijas.
Diskutablākais moments šķiet lēciens uz latviešu laikmetīgās mākslas pienesumu – Ērika Boža, Kriša Salmaņa un Andra Brežes objekti vairāk šķiet piederīgi ekspozīcijas sākumam, jo piedāvā apceri par karu, konfliktiem un politiku mūsdienās. Boža Melnā saule pie griestiem piekārtas mīnas izskatā ir efektīgs savveida Dāmokla zobens, kas nebeidz karāties pār pasauli, bet Salmaņa Sarkanā poga, kuru piespiežot tiekot iedarbināta autoram piestiprināta mobila strāvas ierīce (tā apgalvo anotācija), aplūko attālinātās un precīzās karadarbības problēmu. Cik pārliecināts var būt podziņu spiedējs par savas darbības rezultātiem? Savukārt Andra Brežes divgalvainais miera balodis (Ieskats putnkopībā) vizuāli saistoši apspēlē Krievijas neizdzēšamo impērisko mantojumu, kurš nu iztiek arī bez sociālisma miermīlīgās mantijas.
Izstādei pievienots katalogs, kurā tematiskais dalījums aizstāts ar nacionālo skolu principu, līdzās Latvijas materiālam sniedzot arī konspektīvu ārvalstu pētnieku ieskatu savas zemes tā laika mākslas procesos.
Izstāde 1914
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāle Arsenāls
Līdz 20. aprīlim