Laikmetīgi paplašinātajai tēlniecībai pieskaitāmie Ivara Drulles darbi dažu gadu laikā ieguvuši krietnu publikas un ekspertu ievērību, īpaši "figūriņu periods", kas pieskārās, piemēram, anonīmu komentāru līmenī allaž mutuļojošā sadzīves antisemītisma tēmai. "Ivars Drulle ir netipisks latviešu mākslinieks tajā ziņā, ka viņš izjūt nepieciešamību runāt ne tikai par estētiskām, bet arī morālām un politiskām problēmām" (Vilnis Vējš, Ivars Drulle, 2007–2012. Latvijas laikmetīgā māksla. Purvīša balva. Rīga: Arterritory.com, 2013, 90. lpp.). Tāda veida darbiem ir spēcīgs potenciāls polarizēt publiku – no vienas puses, varbūt nepamatoti iepriecinot karstu, bet pabanālu aktualitāšu medniekus, no otras – atbaidot tīro "estētisko problēmu" cienītājus. Pamanīta tika arī šogad Cēsu Mākslas festivālā rādītā kvazidokumentālā multimediju instalācija – fiktīvs, mistisks stāstiņš maldinoši zinātniskā iesaiņojumā. Arī šoreiz figūriņu nav – tikai teksti, attēli (arī kustīgi) un amatnieciski rūpīgi nostrādāti objekti.
Okultisms un baudas
Mistiski ezoteriskā līnija ievada arī šo izstādi, Sarkanajā zālē iepazīstinot skatītāju ar savādiem, okultiem rasējumiem, kas varētu būt izvilkti no kādas slepenās brālības gadsimtiem ilgi un rūpīgi sargātas paslēptuves. Sakrālu celtņu elementi, latīniski uzraksti, maģiski kristāli un emblemātikai tuvi simboli it kā runā tīši aizslepenotā valodā, kuras kopējais vēstījums tomēr ir katram elementāri saprotams – mēģinājumi tuvoties dievišķajam augstākās patiesības un spēka avotam, to gan īpaši nekonkretizējot un atstājot New Age sinkrētisma varā. Mazliet radniecīgus vingrinājumus varēja manīt Leonarda Laganovska darbu ciklā 2012. gads izstādē Būt vai nē Dailes teātrī (2012), tikai telpiski apjomīgākā un vēsi tehnoloģiskā izpildījumā; Drulles "masonu tīstokļi" tomēr šķiet mazliet spontānāki un vairāk zīmēšanas procesu atklājoši. Pirmās telpas mistiskajiem simboliem nav acīmredzama sakara ar izstādes turpinājumu; te nepieciešams zināms asociatīvs lēciens, fokusējoties uz glābiņa un laimes meklējumiem.
Nākamajā baltajā telpā dominē readymade materiāli no masu mediju apcirkņiem, izvēršot jau agrāk praktizēto gatavās informācijas atlasi un reciklēšanu jaunos kontekstos. Savu tēlniecības pieredzi autors savukārt ielicis tekstu, attēlu un arī video eksponēšanā, izveidojot tiem perfekti izstrādātas, radoši inovatīvas slēptuves – "Dainu skapi" ar virināmām durtiņām un veselu sistēmu ar pašdarinātiem zobratiņiem aizkaru atvilkšanai. Tas ļauj skatītājam iejusties "lūriķa" lomā un arī reflektēt par paradoksu, ka "nepiedienīgie" materiāli ir iepazīšanās sludinājumi, jau pēc definīcijas atklāti un publiski. Tomēr tajos sarakstītās vēlmes neviļus liek sajusties neērti, redzot sev blakus citu skatītāju. "Iepazītos ar sievieti, jo attiecības ar sievu – neizturamas!" ir viens no pieklājīgākajiem piemēriem. Taču durtiņu pavēršana vai aizkariņu pavilkšana rada savveida privāto komunikācijas zonu starp anonīmo sludinājuma autoru un viņa vēstījuma lasītāju. "Dainu skapī" rodamie video rāda samērā dīvainas nodarbes – lēkšanu seklā bērnu baseiniņā, sektantu saietu, gleznošanu lamuvārdu pavadībā, nebeidzamu virzību pa tumšu mežu (uz priekšu, bet pa kuru ceļu?) un, visbeidzot, arī ko atpazīstamāku – Jāņa Straumes alias Batjkas pārdomas par savu cietumnieka pieredzi. Savukārt zem aizkariņiem paslēpti padomiski noplukušu interjeru attēli ar savulaik izplatītajiem rakstainajiem paklājiem no PSRS dienvidu republikām.
Laimes iekarošana
Vai laime tiešām sasniedzama ar nerātno fantāziju īstenošanu vai veiksmīgu pieslēgšanos kādam augstākam enerģijas avotam, nebūs viegli atbildams jautājums. Kādreiz padomju ideoloģija uzturēja saukli, ka laime ir strādāt un ziedoties darba tautas kolektīva labā, mazliet senāk – ka laimi sniedz piederība nacionālai valstij kā tautas organiskās vienības iemiesojumam, bet reliģijas tradicionālo formu krīzes sākotni var mērīt vismaz kopš reformācijas. Kaut ko mazliet piezemētāku un universālāku savulaik piedāvāja britu filozofs Bērtrands Rasels, savā darbā Laimes iekarošana (The Conquest of Happiness, 1930) uzsverot vien patiesu interesi par lietām un cilvēkiem ārpus sevis, kas var padarīt katru par dzīves plūduma sastāvdaļu un Visuma pilsoni. Pēc utopisko sapņu un dižo metavēstījumu atmaskošanas mūsdienās par nodeldētu kļuvis atzinums, ka laimei nav vienas universālas formulas un sava jāatrod katram pašam. Bet kā? Izstāde fiksē dažus veidus, kas neko pārāk labu nesaka par daudzu meklētāju rokās esošajiem kompasiem, starp kuriem ir gan sekošana elementārām dziņām, gan vācu psihologa Ēriha Fromma aprakstītā "bēgšana no brīvības", proti, nepieciešamības domāt pašam, deleģējot atbildību dažādiem viediem kultu vadoņiem. Mākslinieks šai gadījumā ir nostājies vērotāja pozā, kas nenosoda, bet drīzāk amizējas par grēcinieku pūliņiem: "Apmierināt notrulināto kāri pēc baudām nav grūtību, jo ārišķības un tieksme pēc uzmanības kļuvušas par publisko grēksūdzi – bet nav garantijas, ka atlaidīs" (no izstādes anotācijas). Izstāde pārliecina ar negaidītu robežu nojaukšanu un saikņu modelēšanu starp ķermenisko baudu un reliģiskās atklāsmes alkām, fizisko un garīgo laimi, vienlaikus atklājot to komisko un, visticamāk, arī iluzoro pusi.