Biomāksla tradicionālā galerijā – pietiekami intriģējošs fakts, kas izaicina uzskatu, ka mākslas jaunākās formas ir vien nekomerciālo mākslas centru, biedrību un radošo grupu monopols. Tiesa, galerijai Alma ir vērā ņemamas iestrādes laikmetīgās mākslas izstādīšanā, piemēram, starptautiskos tirgos piedāvājot Andra Brežes, Ginta Gabrāna un Kriša Salmaņa darbus. Tādēļ pievēršanās biomākslai, kas šobrīd modē, ir likumsakarīga, savukārt kuratoru pienākumu uzticēšana divām jaunām dāmām – Lizetei Riņķei un Elīnai Sproģei – vērtējama kā drosmīga. Tā attaisnojas.
Baktērijas nakts debesīs
Izlaižot akadēmisku pētījumu vērtu jautājumu "kas tā tāda – biomāksla?" un retorisko, bezgalīgi polemizējamo "vai tad tā vispār ir māksla?", šoreiz aprobežosimies ar konstatējumu, ka laikmetīgā māksla var būt ļoti dažāda, arī zinātniskus jautājumus skaroša un provocējoša, un ka tieši tā ir viena no globāli straujāk augošajām un attīstībā dinamiskākajām mākslas formām. Turklāt latviešu mākslinieki, iespējams, pateicoties bagātīgajai pieredzei jauno mediju mākslā, ir spējīgi iekļauties šajā plūsmā ar aktuālu, svaigu pienesumu, nevis vienkārši atdarinājumiem. Kā tas izskatās?
Austriete Sonja Beimela, kura ne tikai strādā, bet arī pasniedz mākslu Nīderlandē, ir ieinteresēta neredzamajā apvalkā, kas iekļauj pašas ķermeni, – proti, baktērijās, kas lielā daudzumā atrodamas uz mūsu ādas. Projektā Expanded Self viņa kopā ar bakteriologu dabūjusi tās nost no sevis, aizstājusi ar citām (visai sarežģīts process) un pavairojusi, lielformāta petri traukā izveidojot savu "nospiedumu" – kaut ko vizuāli līdzīgu fotogrammai, ko Zenta Dzividzinska pirms vairākiem desmitiem gadu ieguva uz papīra. Iespaidu līdzīgu dara fakts, ka attēls līdz galerijai atceļojis gaismas kastes veidā. Toties baktērijas apskatāmas arī palielinājumā – tās veido attēlus, kas izskatās pēc krāsainām lampiņām uz nakts debesu fona.
Grupa Pavillion_35 no Vīnes ņēmusi trīs attēlus, pārveidojusi tos sintezētās DNS molekulās un pēcāk vēl modificējusi; no mākslas kritiķa nevar prasīt, lai viņš izprastu – kā! Tomēr ar to vēl nav gana – iegūto rezultātu mākslinieki ir izdrukājuši trijās dimensijās, iegūstot tādas kā abstraktas skulptūriņas. Galerijā attēlus iespējams mainīt vietām, taču nav ziņu, vai mainās arī izdrukātie rezultāti.
Ginta Gabrāna iekļaušana šajā kompānijā no kuratoru puses ir prātīgs, lai gan ne pārsteidzošs solis: tieši viņš, šķiet, iet vēl nedaudz tālāk un ne tikai piedāvā neredzamās mikropasaules vizualizāciju, bet izsaka biedējošu priekšlikumu pašai dzīvei. Ģenētiski modificējot baktērijas no sava gremošanas trakta, mākslinieks ieguvis enzīmu, kas spēj šķelt celulozes molekulas. Ja tās būtu ievietotas viņā atpakaļ, Gints spētu burtiski ēst ne tikai papīru, bet arī kokus un krūmus! Ideja ir tik liela un jaudīga, ka tās pietiek vairākām izstāžu versijām – viena no tām joprojām skatāma ekspozīcijā Lauki izstāžu zālē Arsenāls.
Galerijā Alma izcelta cita kopā ar biologu Jāni Liepiņu radītā projekta šķautne – ironiski apspēlēts ASV militāristu pētījums, kā palielināt kareivju efektivitāti apstākļos, kuros nav pieejama pārtika. Oficiālie rezultāti vēsta, ka pētījums beidzies bez rezultāta...
Laika un morāles jautājums
Var apgalvot, ka vismaz kādā, lai arī samērā šaurā un specifiskā, mākslas segmentā latviešu mākslinieku salīdzināšana ar "pasaules līmeni" zaudē jēgu – jauno mediju un nu jau arī biomākslas jomā viņi piedalās līmeņa celšanā.
Izstāde Molekulārās dzīves metamorfozes piedāvā ielūkoties jomā, kas ar neapbruņotu aci nav saskatāma. Lai gan biomākslas noteikumi paredz, ka tajā primārā loma ir zinātniskai vai vismaz kvazizinātniskai izpētei un darbu vizuālajai izteiksmei ir pakārtota nozīme, fokuss uz acīm neredzamo pasauli pievērš uzmanību tieši estētiskajiem aspektiem vai, ja gribat, paradoksam: zinātne jau kopš optiskās palielināšanas ierīču izgudrošanas pētījumus veic un atklājumus izdara, lietojot ne tikai burtu un skaitļu zīmes, bet arī attēlu valodu, tādā veidā tieši ielaužoties vizuālo mākslu lauciņā.
Mākslinieku prettrieciens, izmantojot savu jaunradi kā mazāk kontrolētu, toties publisku eksperimentu lauku, parāda – zinātnieku rīcībā jau tagad ir ieroči, kā manipulēt ar dabas, līdz ar to pašiem cilvēku eksistences pamatiem. To izmantošana praktiski orientētos pētījumos un tātad, iespējams, arī dzīvē ir tikai laika un morāles jautājums. Tiesa, konkrētā izstāde liek palauzīt galvu, vai tik elpu aizraujošām domām maz ir vajadzīgi simboliski smagi vizuālie risinājumi – nepārprotamā parafrāze par Turīnas līķautu Sonjas Beimelas darbā vai Barbarellas cienīgais vitrīnu dizains Pavillion_35 ekspozīcijā. Pazīstamus tēlus izmanto arī Gints Gabrāns – par laimi, ar smaidu: visu galerijas gala sienu aizņem "panno" ar superkareivjiem.
Molekulārās dzīves metamorfozes
Galerijā Alma līdz 15.VIII