Šī nu ir viena no tām izstādēm, kas būtu jāredz katram, – pirmais iespaids, iznākot no muzeja. Vai Trase ierindosies vislabāk apmeklēto izstāžu sarakstos, būs zināms tikai nākamgad, tomēr šķiet, ka tam ir visi priekšnoteikumi. Pelnīto uzmanību varbūt traucēja pievērst tikai gadumijas neprāts.
Tieši laikā
Izstāde ir tieši laikā. Cik tad sen, kad modes žurnāli mums piedāvāja greznus un "izcakotus" interjerus! Tomēr pēdējos gados lakoniskā izteiksme atkal atgriežas, rau, telpas atkal kļūst gaišākas, atturīgākas, caurredzamākas. Modernisms – tāpat kā sešdesmitajos – atkal ir modē. Izstādē skatāmie trauki un skaņuplašu vāki liekas tik stilīgi, ka vēl mazliet un par tādiem uzskatīsim arī nedaudzos gobelēnus. Tomēr mode nāk un iet, kamēr muzejs pievēršas kaut kam fundamentālākam – formām un līnijām, kas definē stilu. Turklāt skata tā pirmsākumus, kuri Latvijā parādījās līdz ar 60. gadiem. Izstādes nosaukums varētu būt nepietiekami kārdinošs tikai tajā ziņā, ka it kā ierobežo tēmu, minot grafisko valodu kā vadmotīvu. Patiesībā grafika kā stājmākslas žanrs izstādē nemaz neparādās, bet grafiskā valoda izpaužas tiklab arhitektūrā, kā grāmatu ilustrācijās. Tēmas sašaurinājums līdz abstraktām stila kvalitātēm paradoksāli ļauj šo "valodu" saskatīt pāri dažādu mākslas nozaru robežām. Tas ir viens no lielākajiem izstādes ieguvumiem.
Izstāde ir liela, bet neatstāj pārblīvētu iespaidu. Kuratores Irēna Bužinska un Sandra Krastiņa (piedalās arī Ilze Martinsone un Iliāna Veinberga) kopā ar izstādes iekārtojumiem atradušas veidu, kā daudzos eksponātus izkārtot tiem piestāvošā telpiskā aranžējumā. Pat bijušās baznīcas un noliktavas ēka, kurā mājo muzejs, neizskatās tik smagnēja kā citkārt. Plakāti, skaņuplašu apvāki, fotogrāfijas un paskaidrojošie teksti izvietoti gar sienām, telpas vidus atstāts slīpi iegrieztai konstrukcijai, uz kuras fona izceļas telpiskie priekšmeti. Porcelāna servīzes ievietotas stikla kubos, zīmējumi – vitrīnās, kas veido izstādes noslēdzošo daļu. Vienkārši, bet pārliecinoši stilizēti principi, kas 60. gados parādījās izstāžu iekārtojumā, – pietiekami daudz brīvas vietas, lai izceltos priekšmeti, un to izvietošana noteiktā ritmā.
Idealizācijas risks
Tekstos ir izcelti galvenie estētiskie pieturas punkti, kas būtu jāzina mūsdienu skatītājam, lai pamanītu stila īpašības. Mazliet mazāk ir vēsturiskā vērtējuma, kaut gan vispārējie nosacījumi minēti. Protams, veidojot izstādes, kas veltītas padomju perioda mantojumam, vienmēr ir risks idealizēt laikmetu. Piemēram, var pozitīvi vērtēt atkušņa laika industrializāciju, bet skatītājs, visticamāk, neaizdomāsies, ka tā bija saistīta ar strauju pilsētu augšanu visā PSRS – tās radās, kad no soda nometnēm tika atbrīvoti ieslodzītie un laucinieki saņēma pases, un tādējādi pastiprinājās migrācijas procesi. Skatītājs var nenojaust, ka priekšmetu "vieglums" un "caurspīdība" saistīta ar dramatiski mazajām dzīvojamām telpām t. s. hruščovkās. Arī ekspozīcijā īstenotais sienas un grīdas līmeņa satuvinājums (izmantojot vāzes, zemas mēbeles) ir saistīts ar nepietiekamo griestu augstumu jaunceltnēs, izņemot publiskās telpas. Rūpnieciski ražoto priekšmetu – to prototipi ir izstādīti – kvalitāte bija briesmīga, tas arī izskaidro, kāpēc tik maz to ir saglabājies. Padomju modernisms galu galā bija tikpat nesaudzīgs pret saviem priekšgājējiem kā sekotāji pret to. Tomēr izstādes pienākums ir vairāk rādīt nekā stāstīt, un tas ir paveikts izsmeļoši. Nekas no minētajiem faktoriem neaizēno mākslinieku talanta un gaumes izpausmes.
Īstā vieta visiem paskaidrojumiem būtu apjomīgs un izsmeļošs izstādes katalogs (nevis kafijas galda formāts vai atmiņu krājums!). Tas gan attiecas ne tikai uz konkrēto izstādi, bet uz vispārpieņemto praksi Latvijā. Ja reiz ir paveikts milzīgs darbs, no vairāku muzeju un privātajām kolekcijām, šķūnīšiem un pakšiem savācot vērtīgu eksponātu izlasi, būtu jādara viss, lai tā neizšķīst atkal, vismaz virtuāli. Jo kvalitatīvu fotogrāfiju un tekstu par konkrēto laika periodu joprojām trūkst, un arī izstādes apmeklētāji ir pelnījuši iziet no muzeja ar kaut ko vairāk par labiem iespaidiem.
Izstāde
Uz lielās dzīves trases. XX gs. 60. gadu grafiskā valoda.
Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā, līdz 2. februārim