Pagājušā gadsimta sākumā presē nereti tika apgalvots, ka "mākslai nekas nav jāstāsta. Visvairāk to ievēro mūzika, un tas pats jāievēro skulptūrai un glezniecībai" (Piezīmes par mākslu, Balss literāriskais pielikums, 1906, nr. 119), savukārt mūsdienās māksla, protams, stāsta daudz, un tas pats par sevi nav ne labi, ne slikti. Svarīgi, ko izstāsta un kā. Izstādes nosaukuma analoģijas ar prozas vai dzejas lasījumiem, kur publikai tiek priekšā celti literātu jaunrades aktuālākie fragmenti, ir zīmīgas, un izstādē patiesi apjaušams konceptuāli vienots satvars – naratīvi un viss, kas ir "ap tiem", tā vai citādi ir klātesoši visos darbos. Vienlaikus koncepcijas pamatā liktā "kompilācija" – dažādu (visās iespējamās nozīmēs) stāstu kaleidoskops – atspoguļo heterogēno, neviendabīgo un "lielo stāstu" autoritāti sen zaudējušo mūsdienu situāciju. Uzdevums šķiet divējāds – ņemt šo situāciju vērā un vienlaikus apliecināt stāsta dzīvotspēju un vitālo lomu kultūrā un mākslā, bez kā nav iespējama sevis un pasaules apzināšanās. Latviešu mākslinieki šoreiz ir tikai četri, bet visi sevi parāda ar jauniem, iespaidīgiem un dažkārt visai intriģējošiem stāstiem. Kuratora faktors, šķiet, noteicis lielāku lietuviešu īpatsvaru, bet pārstāvētas arī daudzas citas valstis.
Dokumenti un fikcijas
Dokumentālisms, šķiet, visspēcīgāk izceļas Virdžīnijas Kolvelas (Meksika) darbā Arhīvs, radot skaņu un attēlu palimpsestu, kur izsekot kāda stāstījuma līnijai gan pagrūti, bet daži kontrasti ir efektīgi, piemēram, idilliska aina ar tēti – FIB aģentu, kurš baseinā peldina savu mazo meitu, paralēli viņa arestēto noziedznieku attēliem un nodarītā aprakstiem. It kā dokumentāliem stāstiem (kas anotācijā tomēr nodēvēti par iztēles radītiem) pievērsies Mindaugs Lukošaitis (Lietuva) sērijā Ruanda – gaišpelēkie toņi un zīmuļa faktūra piešķir attēlotajām zvērībām neierasti distancētu pastarpinājumu. Ivars Drulle, kurš ar saviem dokumentālo vēstures vai ikdienas faktu apspēlējumiem izpelnījies arī Purvīša balvas nomināciju, šoreiz patiešām, kā raksta kurators, nojauc "robežas starp izdomājumu un īstenību". Multimediju instalācija Un tomēr viņi visi ir savienoti… sasaucas ar Discovery kanālos, arī krievu medijos bagātīgi pārstāvētajiem neizskaidrojamo parādību apskatiem. Stāsts par kādu vīru, kurš it kā atklājis pasaules izcilākos prātus vadošos parazītus un pats centies ar tiem inficēties, lai pievienotos ģēniju pulkam, pirmajā acu uzmetienā var šķist gluži dokumentāls. Tomēr mākslinieks tajā iešifrējis smalkas norādes uz tā fiktīvo raksturu; lai par to pārliecinātos, pietiek rūpīgāk izpētīt "ģēniju" relikviju vitrīnu un izlasīt tur ievietotos absurdos parakstus. Vairāk neko neteikšu, lai tur redzamais paliek intrigai.
Pie acīmredzami sacerētiem, fiktīviem stāstiem pieder Vitas Zamanas (Lietuva) erotiskas filmas stilā uzņemtā sociālo kontrastu izpēte Šanhaja (bija skatāma arī izstādē kim? telpās Rīgā) un Ernesta Kļaviņa Dollijas briljanti, amizanta piedzīvojumu animācija ar komiskiem bēgšanas un pakaļdzīšanās skatiem vesterna garā. Lielizmēra vēstījumi gan plaknē, gan telpiskos un kustīgos attēlos apdzīvo arī Maijas Kurševas darbu Harmsapuksti; absurdi monstrozie, ielu kultūrai piederīgie mutantveidīgie radījumi, piemēram, sparīgi maršējošie un dažādos priekšmetos pārtopošie bezgalvji, var šķist pat ļoti trāpīgi kritisks nedomāšanas un truluma atspoguļojums. Komikss, kurā dažādu profesiju pārstāvji cits citu nosauc par s..u, iegūst kādu jancīgu aktualitāti Latvijai tipiskajos valsts naudas deķīša raustīšanas karos, sacenšoties sava noderīguma pie rādīšanā un eksistences attaisnošanā.
Iztēlojamie stāsti
Līdzās šādiem izvērstiem naratīviem ir arī plastiski telpisko mākslu formai atbilstošākas instalācijas un skulpturāli darbi, piemēram, Vadima Fiškina (Slovēnija) Mis Ziemassvētki – no krāsas spaiņa krītoša ēna vēja kustinātas palmas veidolā; robeža starp sienu un grīdu pārvēršas horizonta līnijā, un katrs var iztēloties pats savu burvīgā brīvdienu ceļojuma piedzīvojumu. Tā akcents no izstāstītā pārvietojas uz pamudinājumu kaut ko sacerēt pašam. Šāds uzvedinājums šķiet arī Donata Jankauska (Lietuva) Svētdiena – alus brūža teritorijas vizuālā dominante, milzu primāti un figūras, kuru ķermeņa daļas spraucas ārā pa ēku logiem, iznirst virs jumta un apdzīvo pagalmu, brīžiem sasaucoties ar Ovīdija Metamorfozēm, kad puse no tēla ir dzīvai būtnei raksturīgs skelets, bet otra puse – ģeometrisks skaldņojums, kas var būt gan matērijas atdzīvošanās, gan – tieši pretēji – pārakmeņošanās process. Leonarda Laganovska Tribīnes ir jau bieži dažādos kontekstos skatīta tēma, tomēr, šķiet, līdz šim tās nav izstādītas trīs dimensijās – kā palielas skulptūras, starp kurām ir gan baltmaizes tribīne (Reālie batoni), gan tribīne sārts (Giordano Bruno), gan tribīne vilnis (Cunami), īstu grāmatu tribīne (Rainis un citi) utt., ar nosaukumiem iezīmējot asociatīvi blīvu nozīmju tīklu.
Izstādē netrūka arī īsti nesadzirdētu un iztēlei nepakļāvušos stāstu, kā Ēvalda Jansa (Lietuva) Hipnozes seanss (šaubas par šī darba jēgu gadījās saklausīt arī no citiem atklāšanas viesiem), Sebastiana Diasa Moralesa (Argentīna) video ar tā varoņa nebeidzamo staigāšanu u. c. Gan favorītus, gan vilšanos iespējams sastapt arī ārpus tradicionālā alus brūža telpām – Zāras Pūnavalas (Šveice) skaņas instalācijas un Žilvina Landzberga (Lietuva) Cēsu ēku papildinājumi Iedomājies vēlēšanos iezīmē šī gada festivālam raksturīgo izplešanos pilsētvidē. Katrā ziņā laikmetīgās mākslas interesentiem laiks posties uz Cēsīm, jo Rīgā šai ziņā vasaras viducī iestājies manāms vakuums. Pie viena noteikti aplūkojami arī Karlīnas Vītoliņas fotogrāfiskie Portreti Cēsu tipogrāfijā, kā arī līdz šim neredzētu darbu izstāde Bezdibenis. Visvaldis Ziediņš Cēsu izstāžu namā.
Izstāde Vasaras lasījumi
Festivāls Cēsis 2013, Cēsu Alus brūzis un pilsētvide, līdz 31. jūlijam