Kāpēc vainot lielo zāli?: Latvijas teātru ābolu ķocis

To norāda salasītie kostīmi un baisā scenogrāfija (trīs riteņoti silikātķieģeļu korpusi, kas aktieriem jāpārgrūsta monologu ainā), nevarīga stilu eklektika: dekoratīvas sieviešu un vīriešu zobenu cīņas, «virtuves izlietņu» stils Kapuleti mājās, mūzikla elementi. Analfabētiskie īsinājumi (Merkucio vīzija par Mēbu, Rozalīna, Romeo un Džuljetas monologs rītausmā) atņem tēliem jēgu un «paliek zem sitiena» aktierus. Piemēram, vai Džuljeta dzied sava un Romeo dialoga tekstus tāpēc, ka Kristapa Rasima Romeo lomu nevar nospēlēt vai - ir tieši otrādi. Vienīgā izrādes jutekliskā zīme ir Jura Bartkeviča Kapuleti kniebiens savas matronas dibenā. Varonīgi Džuljetas lomā cīnās Ilze Ķuzule, radot dedzīgas, skaidras, bezkompromisa meitenes tēlu. Aktrise nospēlē pat sapni par mīlestību, kuras nav un a priori nevar būt, jo starp tēliem nav nodibinātas attiecības. Otrs spilgtākais tēls - Artūra Skrastiņa mūks Lorenco. Tikai - kādēļ jāpārvietojas četrrāpus? Dzīva cilvēka vaibsti pavīd arī Lilitas Ozoliņas Auklē un Laura Subatnieka Parisā.Henrieta Verhoustinska Akadēmiski rāmajai Šillera Marijai Stjuartei, kuras lielākā vērte bija divu izcilu aktrišu duelis, seko «pasaulē skumjākais stāsts», kurš pārsteidz - ar aptuvenību. Aptuvens ir laikmets gan I. Vītoliņas efektīgajos tērpos, gan K. Skultes funkcionālajā scenogrāfijā, kuras efektīgākās zīmes (sīkāk recenzijā) netiek jēdzīgi izmantotas. Aptuvenas ir arī varoņu attiecības, aktieri nereti aizņemti ar mizanscēnu ārēju izpildi. Izņēmums ir A. Skrastiņa aklais (!) Lorenco, kurš ir izštukojis savu stāstu. Daudz vairāk par divu jaunu cilvēku mīlestību režisoru ir nodarbinājis stāsts par Romeo un Džuljetu pēc 20 gadiem: J. Bartkeviča un I. Briķes Kapuleti pāris krīt viens otram uz nerviem, viņam - pamazām nodzeroties un pievēršoties tauriņiem (sveiciens Nabokovam!), viņai - vīra brutālās uzvedības iespaidā kļūstot par ietramdītu, frigidu avi. Džilindžers kā uzveduma dievs tas kungs var mest šādu tiltu uz nākotni, tomēr tad ir liekas teatrālās, ar balss trīcināšanu un acu bolīšanu sasālītās Kapuleti kunga ciešanas meitas nāves dēļ. Aizkustina jauno aktieru, īpaši Ievas Segliņas un Artūra Dīča, lielākoties arī Ilzes Ķuzules un mazliet - Kristapa Rasima, jaunība, emocionalitāte, spēja degt pat bez režisora pasviestas malkas. Un Kārļa Lāča mūzika, īpaši Džuljetas motīvs, lai gan dažkārt tā pilnā skaļumā tiek izmantota kā emocionāli kruķi.*Mārīte Gulbe * ***Atzīstu savu Romeo un Džuljetas uztveres stereotipiskumu, jo domāju, ka vispirms tas ir mīlas stāsts, jaunības maksimālisms, jūtu intensitāte, pārgalvība, pulsējošs ritms, traģēdija, kuras noslēgumā ir nepieciešamība pēc katarses. Šī izrāde ir citāda. Ritmu un atmosfēru diriģē vecā paaudze - drūma un izsīkusi, saindējusi pasauli ar savu abstrakto naidu. Visi, pat aukle, visur iet ar zobenu rokās. Sievietes cīnās ar sievietēm, balle norit bez prieka un ātri beidzas, nāve ir ikdiena. Pārguruši, izsmelti, vecie nekam un nevienam emocionāli nepieķeras, jo to kuru katru brīdi var zaudēt. Viņu smagnējais, rezignējošais temps pārņēmis visu izrādi. Kontrastā ir dramatiskais teksts - Šekspīra vārsmas ir stipri īsinātas, notikumus strauji triec uz priekšu, jo dzīve jāizdzīvo maksimāli intensīvi, bet viss notiek ātrāk, nekā galveno lomu tēlotāji spēj nospēlēt. Skūpsts ballē, balkona skats, un trešo reizi Romeo un Džuljeta tiekas jau baznīcā. Piepildīt izrediģētās teksta vietas ar jūtu enerģētiku titulvaroņiem vēl neizdodas. Dīvains iespaids - viss it kā notiek ļoti strauji, bet emocionāli noticēt nevar. Īsinājums ir iznīcinājis Merkucio lomu (žēl), toties nozīmīga vieta ir sakropļotajam, indīgajam mūkam Lorenco (A. Skrastiņš). Pirmo izrādi, ko spēlēja I. Ķuzule un K. Rasims, drīzāk nosauktu par Džuljetu, Romeo bija neuzkrītošs.Vērtējums piecu punktu sistēmā.