Latvijas teātru interese par izcilu vai vismaz ar kaut ko ievērības cienīgu personību biogrāfiju atveidi uz skatuves ir pastāvīga un stabila. Šīs sezonas sākumā Liepājā uzdzirksteļoja Piafa, Nacionālais teātris no aizmirstības izvilka pasaules sliktāko dziedātāju Florensu Fosteri Dženkinsu (izrādē Žilbinoši!), Dailes teātrī cieš četras Pikaso sievietes, Dirty Deal Teatro iestudēja Marinu Cvetajevu. Pat opera pievērsās biogrāfiskajam žanram Kristapa Pētersona opusā Mihails un Mihails spēlē šahu. Un kur tad vēl Jāņa Lūsēna megaprojekts Meierovics!
Vajadzīga par katru cenu
Šajā raibajā kompānijā pašās sezonas beigās ielauzusies arī Nacionālā teātra izrāde MarLenī, Aktieru zālē kopā savedot izcilo aktrisi Marlēni Dītrihu un arīdzan izcilo, bet biogrāfiju ar brūniem traipiem (sadarbība ar Hitlera režīmu) sasmērējušo kinorežisori Leniju Rīfenštāli. Drosmīgi, ņemot vērā, ka lielformāta izrāde par Marlēni Dītrihu Dailes teātrī tika rādīta pirms dažiem gadiem (pirmizrāde 2011. gada novembrī). Taču, MarLenī noskatoties, ir skaidrs, ka Jāņa Mūrnieka iestudējums ir no pavisam citas operas un ne grib, ne arī spētu jebkādā veidā atdarināt lielinscenējumu, kas gan nebija veiksme ne Dailes teātra, ne Rēzijas Kalniņas biogrāfijā.
Vācu dramaturģes Teas Dornas 2000. gadā sacerētā luga MarLenī nav šedevrs, tajā ir diezgan šabloniska pieeja biogrāfisku lugu struktūrai – ierodas persona no malas, kas atsauc atmiņā galvenās varones dzīves gājuma faktus. Šajā gadījumā katalizatora loma gan nav neitrālam personāžam, bet Lenijai Rīfenštālei, kuras sarežģītā biogrāfija ir atsevišķa stāsta vērta. Pieļauju, ka vācu valodas vidē skatītāju uztverē Marlēne un Lenija ir vienlīdz pazīstamas, spilgtas, pretrunīgas un interesantas.
Ata Rozentāla recenziju iestudējumam MarLenī lasi 12. jūnija KDi!