Izstāde …lai gadījums kļūtu par notikumu… nenoliedzami pauž optimismu par Laikmetīgās mākslas muzeja izveidi – to var skatīt kā priekšvārdu lielajam nākotnē gaidāmajam notikumam. Pati izstāde, kas ietver prāvu daļu ABLV Bank sarūpētās kolekcijas, ir vizuāli krāšņa un iespaidīga. Tās veidošanā acīmredzot priekšroka tikusi dota tiem mākslas darbiem, kuru estētiskais statuss ir samērā neproblemātisks. Patiešām vairākums mākslinieku, kas šeit pārstāvēti, jau droši piepulcējami laikmetīgo klasiķu pulciņam, un, ja arī par kādu vēl ir šaubas, pats kolekcijā nokļūšanas fakts palīdz tās aizgaiņāt.
Šeit redzam gan visus trīs Purvīša balvas ieguvējus (Katrīna Neiburga, Kristaps Ģelzis, Andris Eglītis), gan vairākus citus māksliniekus, kuru darbi jau tikuši konvertēti starptautiskas vērtības izteiksmē, teiksim, sadarbojoties ar ārvalstu mākslas galerijām vai pārstāvot Latviju starptautiskās mākslas izstādēs. Citiem vārdiem, likmes ir augstas, un, ja mākslā vispār ir objektīvi vērtēšanas kritēriji, ir pamats pieņemt, ka izstāde ...lai gadījums kļūtu par notikumu... ir lieliska iespēja vienuviet skatīt "Latvijas mākslas dievu Olimpu", kam piepulcēti arī vairāku starptautiski atzītu ārzemju mākslinieku darbi (viņu vidū īpaši jāizceļ Oļega Kuļika provokatīvi asprātīgie fotodarbi).
Savā ziņā tas saskan ar muzeja, kam šī kolekcija tiek veidota, mērķiem – atlasīt, krāt un saglabāt, sniedzot ko līdzīgu Latvijas laikmetīgās mākslas oficiālajai versijai, kas ļautu šo kultūras parādību vispirms jau apzināt, lai vēlāk izmantotu citus instrumentus (to klasificētu, rakstītu ciltskoku, rādītu ārzemniekiem, pētītu tās saistību ar Latvijas kultūru un pasaules strāvojumiem u. tml.). Kolekcijā ietvertajiem darbiem priekšā vēl gara "darba dzīve", un, ja atceramies Daniela Birena rakstā Muzeja funkcija pausto ironiju, – mums gribētos ticēt, ka šī dzīve būs mūžīga.
Jautājums Rokatēna kungam
Izstādē pārsteidz fotogrāfiju īpatsvars, it īpaši vecmeistaru darbi, – pārstāvēta Inta Ruka, Māra Brašmane, Andrejs Grants, kā arī lietuvietis Antans Sutkus, kura kulta fotogrāfija ar Sartru Nidā izvēlēta par izstādes emblēmu (tā cita starpā ļoti veiksmīgi izmantota, noformējot ārējo izstādes ieeju). Sartra izteikums: "Lai visparastākais notikums pārvērstos par piedzīvojumu, vajag – un ar to pietiek – sākt to atstāstīt" izraudzīts par izstādes moto. To summējot ar izstādes nosaukumu, sanāk, ka atsevišķs mākslas gadījums (to iekļaujot kolekcijā) kļūst par notikumu, lai vēlāk (ietērpts stāstā) pārvērstos par piedzīvojumu.
Lai noskaidrotu, ko īsti Sartrs bija domājis ar "piedzīvojumu", citēto vietu atradu romānā Nelabums – tas ņemts no sarunas, kurā autodidakts romāna galvenajam varonim uzdod jautājumu: "Vai jums bijis daudz piedzīvojumu?" Apsverot atbildi, Rokatēna kungs vispirms secina, ka viņam piedzīvojumu nav bijis, un tad, lai to paskaidrotu, nonāk pie jau minētās atziņas. Tālāk viņa domas virzās šādi: "Tieši tas ļaudis piemuļķo: cilvēks vienmēr ir notikumu stāstītājs, (..) viņš mēģina dzīvot savu dzīvi tā, it kā to stāstītu! Taču ir jāizvēlas – vai nu dzīvot, vai stāstīt." (Sartrs, Ž. P. Nelabums. Laikraksta Diena bibliotēka, 2006, 44. lpp.)
Trīskāršs rāmis
Līdzīgi kā tikko minētais citāts iegūst pavisam atšķirīgu nokrāsu, ja to skata oriģinālajā kontekstā, arī izstādes veidotāji ir strādājuši pie izvēlēto mākslas darbu pasniegšanas veida jeb ierāmējuma. Tas parādās trijos līmeņos. Pirmais – burtiskais, proti, darbu rāmji, kas nepieciešami gan mākslas darbu saglabāšanai, gan to vērtības uzsvēršanai. Dažos gadījumos ierāmēšana atstāj vieglu neitralizācijas iespaidu, piemēram, Pauļa Liepas grafiku gadījumā, kuras, piemēram, pērn Mūkusalas mākslas salonā tika izstādītas, neslēpjot to apbružājumu, nelīdzenumus un citus "trūkumus" – kvalitātes, kuras var pamatoti uzskatīt par šo mākslas darbu neatņemamu sastāvdaļu.
Otrais ierāmējuma līmenis ir tas, ko paģēr muzeja ideoloģija, – sociālu, ekonomisku un politisku elementu konstelācija. Novērošanas kameras, informatīvie bukleti un pat Rīgas mākslas telpas biļešu pārdevējas rada atmosfēru, kāda piedienas vērtību krātuvei, kur starp parasto mirstīgo un eksponēto mākslas darbu ir nepārvarama distance. Laimīgā kārtā izstādes rīkotāji ir domājuši par to, kā topošā muzeja kolekciju pasniegt demokrātiskākā veidā, atdzīvinot – lai arī godbijības pilno, tomēr nedaudz stīvo – mākslas vērošanas formu. Viņu priekšlikums – ieviest izglītojošu spēli vecāko klašu skolēniem līdz ar iespēju pieteiktajām klasēm izstādi apmeklēt bez maksas – ir apsveicams, un par šo iespēju izrādītā interese no skolu puses esot liela. Vēl vienu nestandarta skatījumu uz mākslas darbiem sniedz teātra izrādes, kuras risinās izstādes telpā (vēl – 25. oktobrī plkst. 19).
Trešais izstādes ierāmējums ir tekstuāls – tie ir nelieli dažādu autoru sarakstīti teksti, kas izstādīti līdzās mākslas darbiem. Izstādes kuratore Solvita Krese norāda, ka, gatavojot šos materiālus, izvēlētā stratēģija bija sniegt ne tikai eksponātu analīzi "augstās kritikas" terminos, bet drīzāk uzsvērt mākslas darba aizkadra norises (sarunu fragmentus, atmiņas un hipotēzes). Manuprāt, šī pieeja izrādījusies visnotaļ veiksmīga, jo mākslas darbus ļauj uztvert konkrētas vietas, laika un personības kontekstā. Varētu apgalvot, ka šis pēdējais ierāmējums ir kā mēģinājums rast izeju no iepriekš minētajiem ierobežojumiem.
Sprauga
Tā kā kolekcija vēl ir tapšanas stadijā, gribētu paust cerību, ka tajā tiks ietverti arī citos medijos veidoti darbi, jo pagaidām acīmredzot ABLV Bank ekspertu komisijas labvēlību guvuši galvenokārt tradicionālie mediji – fotogrāfija, glezniecība, grafika, nedaudz tēlniecības, objekti, videodarbi. Avangardu ievietot mākslas svētnīcā nav viegli ne fiziskā, ne idejiskā līmenī – par to jau 1967. gadā rakstījis Elans Keprovs. Mūsdienās mākslas formu daudzveidība ir kļuvusi vēl pārsteidzošāka (dažas no tām uzskaita arī izstādes kuratore bankas 2012. gada pārskatā publicētajā rakstā, piemēram, kulinārijas nodarbības, vēstures arhīvi, ekspedīcijas u. c.), turklāt šo mākslas prakšu vērtēšanas kritēriji bieži vien ir neskaidri un pretrunīgi. Tomēr laiks ir pierādījis, ka agri vai vēlu muzeji, galerijas un citas mākslas institūcijas atrod veidu, kā sadzīvot pat ar viskliedzošākajām, gaistošākajām un visādi citādi "nemākslinieciskajām" mākslas formām, fiksējot ne tikai gadījumus, piedzīvojumus un notikumus, bet arī teritoriju starp tiem. Atliek cerēt, ka kaut ko līdzīgu reiz piedzīvosim, tas ir, ieraudzīsim, arī mēs.
…lai gadījums kļūtu par notikumu…
Izstāde Rīgas mākslas telpā
Teātra izrāde – 25. X plkst. 19