Atgriešanās Lāčplēša ielas namā ir saviļņojošs notikums gan Jaunā Rīgas teātra (JRT) trupai, gan skatītājiem. Arhitektes Zaigas Gailes izlolotā ēka, kas nodota publikas un teātra kolektīva apdzīvošanai, ļoti veiksmīgi apvieno atpazīstamus elementus no vecā interjera un jaunus risinājumus, kas ir neapstrīdami gaumīgi.
Režisora Alvja Hermaņa izrādei Sapņu tulkotāju sekta, ar kuru teātris atklāj savas atjaunotās mājas, ir gan programmatiska funkcija, māksliniekiem definējot sevi par izredzētajiem un ļaujot tādiem sajusties arī skatītājiem, gan pašreizējās trupas saliedēšana, faktiski visu trīs stundu garumā koncentrējoties galvenokārt uz partnerības izkopšanu tīri ķermeniskā aspektā.
Cieņa un pārliecība
Šis ir īpašs gadījums, kad komplektā ar izrādi nāk arī vērojumi par pašu ēku. Ir saistoši lasīt, ka atkarībā no paaudzes aktieru attieksme pret to atšķiras: Andra Keiša reakcija ir saprotams saviļņojums, piebilstot, ka pēc pagaidu ēkas viņš neskums, savukārt jaunākā JRT kursa aktieriem tieši ēka pie Dzemdību nama ir pirmās mājas, un aktiera Jāņa Grūtupa refleksijās jaušama zināma nostalģija pēc tām. Skatītājs bija pieradis arī pie JRT pagaidu mājvietas, kas funkcionāli bija pietiekami ērta, lai arī vizuāli neizteiksmīga. Tagad, ieejot JRT atjaunotā nama pagalmā, pārņem saviļņojums – tas ir un reizē tomēr nav tas pats nams, īpaši transformējies ir pirmais stāvs, arī ieeja ir no pavisam citas puses nekā agrāk. Agrākās garderobes vietā pa logiem no Lāčplēša ielas puses saskatāma teātra kafejnīca.
Atklājumi vēl ir priekšā, gaidot pirmos iestudējumus Mazajā un Jaunajā zālē. Lielajā zālē skatītāji jūtas ērti, beidzot šo teātri vairs nevajā ventilācijas problēmas, funkcionāli pārdomāts ir arī tualešu izvietojums, interjerā ir gan mūsdienīga elegance, gan cieņa pret ēkas vēsturi. Es izjutu tādu kā atvieglojuma sajūtu, ka skatītāju zona nav sterili nokrāsota un tajā saglabāti iepriekšējie slāņi. Redzot rezultātu, aizmirstas, ka rekonstrukcijas ceļš bijis grūts un ilgstošs.
Jaunajā ēkā JRT ienāk ar trim jaunām izrādēm, no kurām Sapņu tulkotāju sekta ir pirmā, un tā ir būtiska teātrim divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, uz skatuves ir visa šobrīd aktīvi funkcionējošā trupa, kas gadu gaitā ir transformējusies un papildinājusies, un pašlaik kopā ir gan pirmajā Alvja Hermaņa izrādē spēlējusī Elita Kļaviņa, gan vēl studente Evelīna Priede. Izrādes programmiņā kopā ir fiksēti visi pašreizējie darbinieki no direktores līdz garderobistiem – skaists žests. Taču te mēs nonākam pie otrā iemesla, kāpēc šis iestudējums tiešām ir ļoti svarīgs, – faktiski, pārnesot Milorada Paviča Hazāru vārdnīcas sižetu teātra valodā, trupa sevi definē kā noslēgtu, elitāru kopienu, kam ir zināms kas vairāk nekā pārējiem.
Skatītājs, kurš ierodas uz šo rituālu – jo izrāde pēc formas ir tieši rituāls –, var justies kā konkrētās kopienas (sektas) sekotājs vai arī, kā liecina citas atsauksmes, palikt vienaldzīgs. Un te nav iespējama nekāda īpaša diskusija, jo suģestijas ierosme ir katrā cilvēkā pašā, un Alvis Hermanis, kā bieži jau to ir pierādījis, prasmīgi prot iedarboties uz skatītāju tādā veidā, lai tas justos apburts un, jā, izredzēts. Tāpēc ķidāt pa sastāvdaļām šī efekta radīšanas mehānismu ir neapskaužami neparocīgs uzdevums. Jo ar suģestiju ir tā – uz vieniem tā iedarbojas, uz otriem ne.
Programmatiski izvēloties teātra atklāšanai izrādi par izzudušu tautu, ko iznīcinājusi vēlme pieslieties svešām reliģijām, Alvis Hermanis apliecina savu līdzšinējo kursu, aktīvi iestājoties pret pārmaiņām pasaulē, tikai neieslīgstot publicistikā, bet paceļot šo tēmu leģendas līmenī. Izrādes nosaukumā pārnesdams uzsvaru no Paviča samērā neitrālās Hazāru vārdnīcas uz Sapņu tulkotāju sektu, Alvis Hermanis faktiski iecementē sevi kā sektas garīgo līderi, kurš parādās uz skatuves izrādes sākumā un beigās, reizē būdams viens no visiem un tomēr vienīgais un galvenais mags.
Teksts un kustība
Milorada Paviča romāna struktūra ir vārdnīca, faktiski enciklopēdija. Atlasot tekstu, Alvis Hermanis šo struktūru demontē. Tas ir loģiski, jo skatuvei ir savas likumības. Būvējot izrādi, režisors kombinē nepārtrauktu kustību (programmiņā minētā "savādā dejošanas mānija" ir asprātīga atslēga izrādes formai) ar Paviča tekstu, kas nav lineārs, vēstījums pāriet no vienas leģendas otrā, pie dažiem tēliem atkal atgriežoties. Caurviju tēma ir izzudusi tauta, kas saglabājusies tikai sapņos, un tās valodu zina tikai putni. Šis motīvs, protams, nekļūdīgi aizkustina, tāpat kā mīlētāju stāsti, kas ievijas kopējā vēstījumā.
Izrāde ir konstruēta divos līmeņos. Kustību līmenis, kurā Alvis Hermanis sevi definē par horeogrāfu, apvieno kādas cilts rituāla robusto grāciju ar mākslinieka radītām dzīvām gleznām, kurās svarīga ir ķermeņu veidotā kompozīcija. Lielākā daļa kustību komponēta kā darbība pāros, aktieriem savstarpēji mijiedarbojoties un pašiem pāriem mainoties. Kustībās daudz rotācijas, kas mainās, kādam no stāstniekiem uzsaucot: "Hazar!" Tas iedarbojas kā parole algoritma pārejai no vienas fāzes nākamajā. Visai daudzos gadījumos forma darbojas, ir arī ilustratīvi risinājumi, piemēram, kad, pieskaņojoties tekstam par niezi, visi pusapģērbtie vīrieši sāk kasīties vai arī kad četri aktieri ar roku kustībām mēģina radīt priekšstatu par ugunskuru.
Skatuves melnajā kastē bez aktieru kostīmiem un spilveniem, kas beigās tiek izmantoti arī kā bruņurupuču bruņas, nav nekā, un tas atbrīvo rokas režisoram sadarbībā ar gaismu mākslinieku Oskaru Pauliņu. Aktieru uzdevumus teksta līmenī var iedalīt nosacītās trijās daļās. Ir aktieri, kas virza vēstījumu, ir tādi, kuri uz laiku iemiesojas konkrētos romāna tēlos, un ir arī tādi, kuriem ir iedalīti atsevišķi teksti, kam drīzāk ir papildfunkcija. Taču jebkurā gadījumā tie ir sludinātāji, kas nes skatītājiem kādu vēsti. Izrādē faktiski tiek izmantots viens paņēmiens triju stundu garumā: runātāji iznāk un apsēžas/nostājas/apguļas priekšplānā, bet aizmugurē notiek kustība. Mūzikas atlase ir mērķtiecīga un gudra, un daudzās epizodēs ir panākta iedarbība uz skatītāju. Tomēr, vērtējot izrādi kopumā, drīzāk varam runāt par zināmu maģiju, kad skatītāju apbur atmosfēra kā tāda, nevis viss piedāvātais saturs, kurā ir diezgan daudz līniju, kas nekur neaizved un nemaz nepretendē uz to.
Sapņu tulkotāju sekta ir kā gabalos saplēsta manuskripta fragmentu saaudums, kas, spriežot pēc skatītāju atsauksmēm, izraisa lielākoties divas reakcijas: sajūsmu un gatavību to skatīties bezgalīgi vai arī zināmu vilšanos, saprotot, kas uz skatuves tiek darīts, bet atsakoties to uzskatīt par unikālu brīnumu, kā to sev raksturīgā manierē mēģina definēt režisors. Vēstījumā par zudušo tautu ik pa brīdim atspoguļojas arī teātra tēma. Savukārt hazāru polemiku, kas noved pie tautas vēlākā sairuma, izrāde gan ieskicē un periodiski piemin, taču neizvērš kā galveno tēmu.
Lai arī Alvis Hermanis vairs nesola "bliezt ar maigumu" kā savulaik, izrādes fināls tomēr liecina, ka režisors to joprojām gan vēlas, gan prot un tas darbojas. Izrādes ansamblis kolektīvi "iemieg", un sapnis, iespējams, ir vienīgā un īstā realitāte pasaulē, kurā daudz kas nepatīk, bet ar kuru negribas cīnīties. Šāds skatījums ir vilinošs, kaut iluzors. Taču teātris piedāvā sevi kā vietu, kur patverties, un šādam piedāvājumam ir nenoliedzams pieprasījums.
Sapņu tulkotāju sekta
JRT 28., 30.III, 5.–7.IV plkst. 19
Biļetes pārdotas