Piecpadsmit dziesmu stundā un desmit minūtēs, iekļaujot dažādus tekstus, lielākoties Austras Skujiņas vēstules, – tāda ir bilance, ja balstāmies skaitļos un faktos. Taču dzejas un mūzikas izraisītās emocijas faktu kastītēs iegrožot nevar. Koncertuzvedums Meitene kafejnīcā, kas maijā parādījās Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra repertuārā, vienlaikus pilda vairākas funkcijas – iepazīstina krievu publiku ar Austras Skujiņas dzeju, sagādā tikšanos ar Raimondu Paulu un Veroniku Plotņikovu un pierāda, ka arī kameriestudējums, lai arī uz lielās skatuves, var piepildīt zāli. Vēl vairāk – cilvēki pie ieejas prasa lieku biļetīti.
Ja šo Jakova Rafalsona režisēto programmu mērām izrādes kategorijās, tā ir vienkārši būvēta un tāda, ko var nosaukt gan par klasisku, gan, ja gribat, vecmodīgu. Aktrise Jana Herbsta, ieģērbta vienkāršā kleitiņā un parūkā, lai vizuāli atgādinātu Austru Skujiņu, sēž pie improvizētas kafejnīcas galdiņa (Andra Freiberga skatuves telpas risinājums), nemitīgi smēķē un katru savu tekstu ievada ar vārdiem: "Reiz dzīvoja meitene Austra." Līnas Ovčiņņikovas veidotās literārās kompozīcijas pamatā ir Austras Skujiņas vēstules un dienasgrāmatas. Teksti atspoguļo Austras emociju pasauli, viņas iemīlēšanos, sāpes, taču tajos maz ienāk sadzīve. Tā arī īsti nebūtu vietā konkrētajā kompozīcijā. Dziesmas un teksti ir pamīšus, tie veido savstarpējus saskares punktus. Vairāk nekā.
Olga Pētersone ir pelnījusi visdziļāko cieņu par latviešu literatūras popularizēšanu krievvalodīgajā auditorijā. Raiņa un Aspazijas atdzejojumi 2015. un 2016. gadā, tagad Austra Skujiņa, turklāt respektējot to, ka konkrētie dzejoļi ir arī jāizdzied. Austra Skujiņa skan krieviski, tas ir fakts, dzejas tēli ļaujas atdzejojumam, protams, ne jau burtiski, taču klusi smeldzīgā, tikai brīžiem izaicinoši spīvā intonācija ir saglabāta.
Latviešu publikai lielākoties šīs dziesmas ir pazīstamas – daļa Rolanda Zagorska, daļa Aijas Kukules balsī, arī citās, bet man vienmēr ir licies, ka tā, kā Pagrabā 80. gadu sākumā dziedāja Zagorskis vai Vieglprātīgo sirdi 90. gadu vidū Kukule, nodziedāt nevar neviens. Nevar jau arī, bet Veronika Plotņikova šīs dziesmas dzied tā, kā tās izjūt viņa, – un arī trāpa. Aktrise, kura savulaik uzlidoja skatītāju sajūsmas virsotnē ar Edītes Piafas repertuāru, jau sen ir atradusi tieši sev raksturīgas interpretācijas nianses.
Neierasti ir redzēt Raimondu Paulu tikai pie klavierēm, viņš nepasaka ne vārda, bet viņa klātbūtne ir tas magnēts, kāpēc liela daļa skatītāju ir sanākuši. Liekas, zālē ir arī tādi cilvēki, kurus nesagatavotus pārsteidz melanholijas daudzums, kas plūst no skatuves. Tomēr publika ir uzmanīga, tikai īsti nesaprot, kā uzvesties. Kad pēdējām mūzikas taktīm jau virsū runā tekstu, aplausi neatskan, bet atliek iestāties kaut pāris sekunžu pauzei, kad emocijas tomēr laužas uz āru, īpaši pēc tādām temperamentīgām dziesmām kā Pajaco. Kāds pamanās ieplaukšķināt pat Vieglprātīgās sirds vidū, kur pauze iestājas atbilstoši dziesmas dramaturģijai.
Veronika Plotņikova ir Austras balss – ne fiziskā, bet domu un jūtu balss –, vienlaikus aktrises un komponista priekšnesums uztverams arī nosacītajā kafejnīcas vidē – kā tāds, kuru katru vakaru nāk klausīties Austra un viņai līdzīgie, ikdienas neveiksmju un mīlas sāpju nomāktie. Attaisnojas arī tas, ka Veronika Plotņikova necenšas vizuāli līdzināties Austrai, atstājot to kolēģes ziņā, jo tas dod lielāku interpretācijas brīvību.
Dziesmu laikā uz ekrāna it kā mašīnrakstā parādās dziesmu teksti latviešu valodā, kas ļauj latviski lasošajiem sekot līdzi oriģinālam. Tulkojums ar titriem tiek nodrošināts arī runātajiem tekstiem. Savukārt programmiņā pieejama lakoniska informācija par Austras Skujiņas ģimeni, diviem, iespējams, liktenīgajiem vīriešiem un kafejnīcu, kurā viņa bieži uzkavējusies. Izrādes plakātā redzama Austra ar margrietiņām, taču viņas acis skatās sāņus. Koncertuzvedums arī necenšas atklāt visus dzejnieces personības noslēpumus, taču satikšanās notiek, un tā ir vērtīga.