Liepājas malēnieši uz Rīgas asfalta

Izpildījums gan ir kā pa viļņiem, veiksmīgiem atradumiem mijoties ar pavirši sastutētiem skatiem.Uzreiz gan jāpasaka, ka runa ir par izrādi, kuru Liepājas teātris 3. augusta vakarā rādīja brīvdabā - Mežaparka Zaļajā teātrī. Ļoti iespējams, ka izrādes nevienmērīgajai kvalitātei varētu atrast dažādus attaisnojumus, sākot no apskaņošanas problēmām un beidzot ar to, ka aktieri tikko atgriezušies no atvaļinājuma, pirms kura Liepājā Malēnieši parādīti pāris reižu - pirmizrāde bija 15. jūnijā. Un tomēr, ja reiz teātris atzīst izrādi par rādāmu publikai, tad vērtējumā atlaižu nevar būt. Kas attiecas uz izvēlēto spēles laukumu, jāuzteic SIA Rīgas meži, kas savulaik nodegušo Zaļo teātri mēģina reanimēt kā koncertu un izrāžu norises vietu.Karnevāls latviešu garāIzrāde, kuras veidotāji to nosaukuši par karnevālu latviešu garā, brīvdabai ir pat gluži labi piemērota. Vara Siliņa divlīmeņu dekorācijai vairāk ir funkcionāla nozīme, kaut sastutēto stabu un auduma gabalu konstrukcijā var saskatīt arī tiešu norādi, ka tāda - šķībi greiza - ir malēniešu dzīve. Groteskas elementi izmantoti kostīmos - piemēram, pastalās ar augšup savilktiem purngaliem. Aktieriem sazīmēti sarkani vaigu «ābolīši» un, šķiet, sarkanie klaunu deguni nav izmantoti vien tāpēc, ka Daugavpils izrādē tādi cietuma skatā esot bijuši. Klaunāde jeb balagāns ir atslēga, ar kādu šis materiāls ir slēgts, un jāteic, ka Liepājas jaunie (un daži pieredzējušie) aktieri darbojas ar lielu atdevi un entuziasmu, te nekas nav «atdežurēts». Izrādē, kas balstās uz grotesku un pārspīlējumu, izdevies izvairīties no pašmērķīgas izrādīšanās un ķēmošanās, kas gan nenozīmē, ka lomas un lomiņas būtu līdz detaļām izslīpētas. Ir noturēts spraigs temps, kaut ar ritmu brīžiem ir problēmas. Darbība šķiet pārlieku forsēta, norises uz skatuves ik pa brīdim pārvēršas jūklī, ko vēl vairāk pastiprina tas, ka katram aktierim ir piestiprināts mazais mikrofons, un masu ainās katrs spiedziens, elsiens un pūtiens caur pastiprinātājiem aizlido mākoņainajās debesīs virs Mežaparka. Viktoram Elleram, kura Cīruls - Vīruls reizē ir arī teicējs, brīžiem pārkliegt šo jezgu ir pagrūti. Nika Matvejeva mūzikai ir liela nozīme, un fināla dziesmas lipīgais meldiņš aizķeras atmiņā.Divi stāstiVeidojot izrādi no divu autoru tekstiem, neizbēgami rodas divi paralēli stāsti - par malēniešiem, kuri uzbūvē pilsētas valdi bez logiem un tad ar maisiem mēģina nest gaismu istabā, un par Odumu no Vucansētas, kurš dodas pasaulē laimi meklēt. Oduma līnija ir atrisināta samērā skaidri, veikli un gludi - kolīdz aktieri var atsperties sižetā, viņu darbība ir pietiekami konkrēta un mērķtiecīga. Gatis Maliks par Oduma lomu nominēts Spēlmaņu nakts balvai un pelnīti - viņš šo puisi ar intelekta neskarto seju atveido ar atzīstamu plastiku un tieši tādu nopietnības devu, lai tēls būtu komisks. Viktoram Elleram kā Cīrulim - Vīrulim īsti nav vielas, no kā tēlu veidot, un viņš paliek komentētāja pozīcijā. Īpaši otrajā cēlienā, kad Odums brauc precībās, izvēlētais spēles veids, ritmā skaitot tekstu mūzikas pavadībā (sanāk tāds kā malēniešu reps), izrāde aizrauj. Taču Oduma līnijai nav atrisinājuma.Kāpēc īsti neizdodas otrā līnija - tā, kuras aktualitāti neviens neapšauba un kuras vārdā izrāde faktiski veidota? Stāstot par malēniešiem, kuri pamanās sastrādāt daudz muļķību, režisors akcentē, ka nekas jau nav mainījies un mēs, XXI gadsimta latvieši, esam tikpat dumji un smieklīgi savās izpausmēs kā Zvaigznītes un Raiņa aprakstītie malēnieši. Aktualitāti pastiprinot, režisors stāstu par to, kā malēnieši gāja pāri upei un noslīka, papildina ar atpazīstamiem politiķu vārdiem - pa priekšu iet Valdis, aiz viņa Žanete un citi. Asprātīgi ir mūzikas citāti, kad, kādai «ģeniālai» domai malēniešu prātā ienākot, atskan Mūžam zili. Tomēr ir uzkrītoši, ka kopējā jezgā pazūd mērķis, ar kādu izrāde ir veidota - lai skatītājs, par malēniešiem smiedamies, tomēr sajūt, ka runa ir par viņu un viņa kaimiņiem, par mums visiem. Tagad mēs skatāmies uz frīkiem - jā, piecas minūtes ir interesanti, bet tad sāk apnikt. Arī Marģers Eglinskis Birģermeistara lomā nekļūst par to centru, kas pārējo malēniešu darbošanos varētu puslīdz saturēt kopā.Lasot Silvijas Radzobes rūpīgo un aizrautīgo Daugavpils teātra Malēniešu analīzi (krāj. Latvijas teātris. XX gs. 90. gadi un gadsimtu mija), ir žēl, ka Liepājas teātra iestudējumā tik daudz nianšu neizdodas atrast. Jācer, ka savās sienās, ne uz Mežaparka asfalta seguma, talantīgie aktieri spēj rādīt ko vairāk par lustīgu, haotisku dullošanos.