Ir kinokritiķi, kuri iesaka neskatīties filmu treilerus vai vismaz neuzticēties tiem. Līdzīgus padomus varētu sniegt par teātra izrāžu anotācijām un pilnīgi noteikti par režisoru intervijām pirms izrādes. Dmitrija Petrenko izrādes Tēbu zeme pieteikumā tās žanrs raksturots kā "asprātīga un ironiska psiholoģiska krimināldrāma", savukārt tālāk teikts, ka autors Serdžo Blanko galveno tēlu radījis ar spēcīgu pašironijas devu.
Tas, ko redzam Dmitrija Petrenko izrādē, ir kas dziļāks un smalkāks par krimināldrāmu. Režisors jau ilgāku laiku pievērš uzmanību darbiem, kuru centrā ir viens vai vairāki pusaudži, un vēl vismaz divas līdzīgas tematikas izrādes ir viņa plānos Dailes un Liepājas teātrī – tiesa, ārkārtējā situācija šos plānus ir koriģējusi. Serdžo Blanko luga savukārt ierakstās pasaules dramaturģijā aprobētā tematikā – jauns cilvēks vai nu jau ir pastrādājis kādu noziegumu, vai izdara to un nonāk tiesībsargājošā iestādē vai psihiatriskajā slimnīcā. Šajos darbos ieskanas arī paaudžu konflikta problēma – es runāju gan par Pītera Šefera Equus, gan Nikolā Bijona Ziloņa dziesmu (abas iestudētas Dailes teātrī 2015. gadā), noteikti jāpiemin arī Pēra Ulova Enkvista Lūša stundā (pazīstama ar nosaukumu Vectēva māja, iestudēta Valmieras teātrī un veiksmīgi interpretēta amatierteātros).
Stāsts par sevi
Vēl viena vispārzināma patiesība vēsta, ka, stāstot par kādu citu, autors (vai režisors kā interpretācijas autors) stāsta par sevi. Tēbu zemes gadījumā šī sajūta rodas, ieraugot Gintu Andžānu, kurš galvenā varoņa tēlā vizuāli līdzinās izrādes režisoram. Varonis, kura vārds aizšifrēts ar burtu T, vienlaikus pozicionē sevi gan kā lugas autoru, kura galaproduktu mēs skatāmies, gan tēlotāju, kurš rekonstruē reālos notikumus. Turklāt autors rafinēti izliek skatītājam cilpas – vispirms ļaujot T gari un plaši izrunāties par izrādes ieceri, tad liekot noprast, ka uz skatuves ir īsts noziedznieks, vēl pēc tam tiek izstāstīts stāsts par aktieri, kurš atveido šo noziedznieku, bet patiesībā ir taču vēl trešais – īstais aktieris, kurš spēlē gan ieslodzīto Martinu, gan viņa atveidotāju Frediju.
Tajā uzstādījumā, kādu redzam izrādē, T ir pašpārliecināts un sākotnēji varbūt tiešām uz savas topošās lugas objektu – sava tēva slepkavu – skatās kā uz laboratorijas dzīvnieciņu, taču kontakts ar Martinu viņam liek sākt ielūkoties arī sevī. Viņš mēģina uz tēmu raudzīties kā intelektuālis, meklēt arhetipus un tos analizēt, taču īstenībā viņš pietuvojas savas dzīves teritorijām, kurās ielūkoties nemaz nealkst. Stāsts par Edipa/Oidipa kompleksu pārvēršas sarežģītākā vēstījumā.
Izrāde samērā neizvērsti pieskaras arī lugā minētajai T homoseksualitātei. Jaunā puiša apgalvojums, ka pieaugušais vīrietis blenž uz viņa bikšu priekšu, nāk negaidīti, jo Gints Andžāns nekādu klaju seksuālu iekāri pret Kārļa Ērgļa Martinu nedemonstrē.
Noslēpumi nav jāatklāj
Mani kā skatītāju kaut kādā ziņā pat aizrauj Dmitrija Petrenko necenšanās atminēt visas lugas mīklas un šķietami vienkāršajā izrādes plūdumā atstāt telpu skatītāja fantāzijai. Tas saistās gan ar T patiesajām attiecībām ar tēvu, gan lielā mērā ar Kārļa Ērgļa atveidoto otro varoni – jauno aktieri, kurš piedalās atlasē, lai nospēlētu noziedznieku. Atbilstoši lugai abiem puišiem, kuri tā arī ne reizi nesastopas, ir vairākas kopīgas iezīmes, arī sakritības apģērbā, tomēr Fredijs kā personība paliek ēnā. Jā, viņš noder, kad autoram ar kādu ir jāapspriež ieceres ideja, taču, kāpēc, piemēram, aktieris atklāj, ka ir mānījies, lai dabūtu lomu, un samitrinājis matus, lai gan nav salijis? Kurā brīdī viņš spēlē ar atklātām kārtīm, kurā ne, un kāda tam kopumā ir nozīme?
Tāpat līdz galam nav saprotama autora attieksme pret valsts varas aparātu. Tas parādās nepārprotami represīvā nozīmē, jo pret aizliegumiem nemitīgi atduras mākslinieka iecere, un beigās Martinam tā arī neizdodas redzēt, kā viņu atveido uz skatuves. Vienlaikus ir taču saprotams, ka ieslodzījums ir ne tikai iespēja sabiedrībai jauno puisi izolēt, bet arī kaut kādā ziņā attur viņu no citas spontānas rīcības.
Vēl viens aspekts ir T patiesā attieksme pret Martinu. Liekas, ka vairāk par seksuālu iekāri T gribētu kļūt par Martina palīgu pasaules atklāšanā, intelektuālajā attīstībā, taču pastāv gan iekšēji, gan ārēji šķēršļi, lai T kļūtu par tādu kā Pigmalionu vai pat tēva aizstājēju vismaz intelektuālajā ziņā.
Liepājas teātra kursa studentam Kārlim Ērglim šī ir pirmā parādīšanās uz profesionāla teātra skatuves, un tā ir uzreiz dubultloma, ar kuru jaunais aktieris visnotaļ veiksmīgi tiek galā. Trauslāks, aizdomīgāks, ievainotāks un ievainojamāks nekā Martins, intelektuāli attīstītāks, tomēr fiziski neveiklāks nekā Fredijs. Pāreju no vienas lomas otrā jaunais aktieris veic veikli, nepārspīlēti, tomēr pamanāmi. Gints Andžāns T lomā iezīmē, bet varbūt to var darīt vēl krasāk, ka viņa uzceltie mūri saskarsmē ar Martinu krietni sašķobās un no intelektuālas intereses par slepkavības motīviem šis eksperiments viņam pārvēršas par daudz nopietnāku eksāmenu sev pašam, nekā gribas atzīties noformulētos teikumos.
Tēbu zeme ir ieinteresētu, ar ideju aizrāvušos cilvēku sadarbības rezultāts, kas tapis ārpus valsts teātra sienām, tomēr vismaz ziemā tika rādīts Dailes teātra Mazajā zālē. Šoreiz attaisnojas skatuves noformējuma askētiskums, uz tās izvietojot nožogojumu, kura iekšpusē atrodas basketbola grozs, bet ārpus žoga ir dažas mēbeles. Izrāde nedaudz klūp pār Ginta Andžāna veikto tulkojumu no starpniekvalodas, arī jēdziens "patricīds", lai gan šajā situācijā leģitīms, griež ausīs, un būtu bijis labi pirms iestudēšanas tekstu tomēr parādīt profesionālam redaktoram. Taču izrādi noskatīties ir vērts, kaut vai lai nopūstu putekļus no saviem dvēseles stūrīšiem, kuros mēs bez ārēja stimula reizēm neesam īpaši gatavi ielūkoties.