Elegants vieglums
Maija Uzula-Petrovska
Līdzīgi kā flīģeļi, kas dejo uz skatuves JRT aktieru meistarīgajā vadībā, viss izrādes Peldošie – ceļojošie kuģis mērķtiecīgi peld pa Vladislava Nastavševa nosprausto estētisko maršrutu, kļūstot par jaunu māksliniecisko sasniegumu arī režisora karjerā. Izrāde attīstījusies, barojoties no Mihaila Kuzmina sudraba laikmeta romāna filozofiskās un estētiskās augsnes, taču spējusi krietni pāraugt literāra teksta apkalpotājas līmeni. Spilgti izteiktā režisora rokrakstā, kura spēku vairo sadarbība ar pieredzējušajiem JRT aktieriem un mākslinieci Moniku Pormali, radīta unikāla, autonoma pasaule ar tās likumībām, specifisku skaistuma izjūtu un šī skaistuma slavinājumu pāri visam. Izrāde pārsteidz ar vairākiem paradoksiem: skatuves kailums rada izsmalcinātu un pat greznu iespaidu, tehniskā sarežģītība apbur ar skatuviskās realizācijas vieglumu, melšana par attiecību peripetijām liek domāt par eksistenciāli nozīmīgiem jautājumiem. Teātrī aizraujoši pavadītās stundas, kuru laikā uzmanība koncentrēta uz skatuves un skatītāju zāles kopīgi piedzīvoto "šeit un tagad" mirkli, pēc izrādes pārvēršas intelektuālā rēbusā. Augstu uzlikta latiņa un smagā darbā panākts elegants vieglums, ar kādu tā tiek pārvarēta, – manā skatījumā Peldošie – ceļojošie un Vladislavs Nastavševs pelnījuši Gada izrādes un režisora titulu.
Noslēpums, kuru gribas minēt
Valda Čakare
Gada garumā kampaņveidīgi gūto garāmslīdošo (diemžēl arī fragmentāro) iespaidu gūzmā kā sarkans stopsignāls vīd lietuviešu režisora Oskara Koršunova vērienīgā trimdas sāga Izraidītie. Tai līdzās nostājas Vladislava Nastavševa plastiskās spēles ar aktieriem un klavierēm izrādē Peldošie – ceļojošie, ko radošā sacensībā pašam ar sevi izkonkurē Maskavā iestudētā muzikāli skaistā, jutekliskā, kustīgai skulptūrai līdzīgā Mēdeja. Uzmanību saista arī trīsdesmitgadnieku paaudzes kolektīvie centieni ar sociāla satraukuma piesātinātu performanču sērijām atgādināt, ka pabeigts, uz Gesamtkunstwerk statusu pretendējošs darbs nav modē atvērtības, nenoteiktības un procesa laikmetā. Tomēr gada izrādes laurus gribētos piešķirt tieši tādam uzvedumam – pabeigtam, iekšēji vienotam un stila ziņā tīram uzvedumam, kāds ir Elmāra Seņkova Ezeriņš. Sinkopēts ritms, kliedzošas krāsas un groteskas kustības, kas suģestē nevis tāpēc, ka izskatās ticamas, bet tāpēc, ka atklāj dziļus temperamenta un apstākļu aspektus, ko dzīvei ārēji līdzīgs portretējums nespētu notvert. Režisoram izdodas atrast zīmes tam, kas ar aci nav ieraugāms, un radīt atmosfēru ar noslēpumu, kuru gribas minēt. Tāda spēja ir reta manta, un tās "īpašnieks" būtu pelnījis gada režisora titulu.
Laukā no komforta zonas
Henrieta Verhoustinska
Ļoti grūti izšķirties starp iestudējumiem Peldošie – ceļojošie Jaunajā Rīgas teātrī un Ezeriņš Nacionālajā, kandidātos paliek arī Dailes teātra izrāde Izraidītie un Liepājas izrāde Piafa. Tomēr, ja reiz viena, tad izšķiros par Peldošajiem – ceļojošajiem, jo pat gandrīz gadu pēc pirmizrādes varoņu – dažbrīd smieklīgo, nožēlojamo, bet ļoti pievilcīgo – vieglprātīgi izmisīgā lēkāšana pa klavieru "ledusgabaliem" un slēpšanās aiz/zem klavieru vāka liek sažņaugties kamolam "kaut kur krūšu rajonā". Tāpēc mans Gada (un arī dažu iepriekšējo sezonu) režisors ir Vladislavs Nastavševs. Intriģējošs ir vieglums, ar kādu viņš maina teatrālos paņēmienus katrā izrādē, kuras atšķiras pēc intonācijas un stila. Uzrunā erudīcija un spēja par sarežģītām tēmām un emocionālajiem stāvokļiem vēstīt tieši tik trāpīgi, lai neviens skatītājs nepaliktu vienaldzīgs. Taču visvērtīgāk, manuprāt, ir tas, ko Nastavševs dara ar aktieriem, grūžot tos laukā no komforta zonas, ierastā spēles arsenāla un uzdodot teju neizpildāmus uzdevumus. Vislabāk tiek galā Jaunā Rīgas teātra aktieri (arī Tumšajās alejās), taču arī valmierieši Jūlijas jaunkundzē un Nacionālā teātra aktieri Vecenē kā dimantiņi mirdz līdz tam nemanītās krāsās.
Gleznām līdzīgi krāšņi vizuāli kadri
Silvija Radzobe
Domāju pilnīgi pretēji nekā visa mūsu teātra sabiedrība, kura kvēli apsveica atsevišķu nomināciju izvirzīšanu lielo un mazo zāļu izrādēm, jo, pēc manām domām, kvalitāti nosaka citi kritēriji, nevis izmērs. Teiksim, dzīvība. Vai tad var būt dažāda izmēra dzīvība? Tā ir, vai arī tās nav. Tāpat talants. Taču šajā gadījumā, kad avīze prasa izvēlēties vienu labāko izrādi no nominētajām, jaunais nominācijas noteikums man ir izdevīgs, jo varu tēlot, ka nesaprotu, ko īsti no manis gaida, un izteikties par abām savām mīļākajām izrādēm aizgājušajā sezonā – lielajā zālē Vladislava Nastavševa Peldošie – ceļojošie JRT un mazajā zālē Elmāra Seņkova Ezeriņš Nacionālajā teātrī –, izliekoties, ka esmu aizmirsusi, cik ļoti mani aizrāva arī Oskara Koršunova Izraidītie Dailes teātrī. Biju pat šokēta, cik daudz līdzīga ir abās izrādēs: gan V. Nastavševs, gan E. Seņkovs strādā ar prozu, savieno ironiju+komiku+liriku, izrāžu struktūru veido no lēkājošiem, fragmentētiem, gleznām līdzīgiem krāšņi vizuāliem kadriem, prasmīgi stilizē – E. S. ekspresionismu, V. N. – izmantojot bioobjektus, uzbur skatuvisko sirreālismu... Bet vienlaikus – atšķirīgākas izrādes neatrast. Ezeriņš kļuva par neaizmirstamu piedzīvojumu silti uzburtās laimes sajūtas dēļ, kas dota katram, bet kas – paiet. Vienmēr. Peldošie – skuma par vientulību kā jebkuram šai dzīvē lemto daļu. Un nesatikšanos, kad divi ledusgabali pavasara palos aizpeld viens otram garām. Šīs pretējās izjūtas mani aizskāra dziļi un personīgi.