No 17. marta līdz 13. maijam uz Parīzes Odéon-Théâtre de l’Europe skatuves notiek Kšištofa Varlikovska izrāde Fedra(s) ar Izabellu Ipēru titullomā(s). Poļu režisora un franču aktrises likteņi savijušies interesantā veidā. Vairāk nekā pirms desmit gadiem toreizējais Parīzes operas vadītājs Žerārs Mortjē uzaicināja Izabellu Ipēru debitēt operas režijā. Viņai tika uzticēta Kristofa Vilibalda Gluka liriskā traģēdija Ifigēnija Tauridā. Aktrisei kaut kas nesanāca, un izrāde bija steidzami jāglābj režisoram Kšištofam Varlikovskim. Ifigēnija Tauridā kļuva par viņa pirmo darbu Parīzes operā un nodrošināja dramatiskā teātra meistaram starptautisku slavu muzikālā teātra pasaulē. Nākamajā sezonā – no 2. līdz 25. decembrim – Kšištofa Varlikovska iestudējums atgriezīsies uz Garnjē pils skatuves.
2010. gadā Parīzes teātrī Odéon Kšištofs Varlikovskis uzveda izrādi Tramvajs pēc Tenesija Viljamsa Ilgu tramvaja motīviem ar Izabellu Ipēru galvenajā lomā. Jauniestudējums Fedra(s) ir viņu otrais sadarbības projekts. Kšištofs Varlikovskis no Izabellas Ipēras prasa tik daudz, cik nav prasījis neviens režisors kopš viņas lomas Mihaela Hanekes filmā Klavierskolotāja/La pianiste (2001), un aktrise Kšištofam Varlikovskim pakļaujas bez ierunām. Režisors rada postfreidisku, postmitoloģisku telpu, kurā Izabella Ipēra rīkojas tik radikāli, ar tik nevainojamu, sabiezinātu aukstasinīgas precizitātes un asuma koncentrāciju, ka skatītājs ne tikai emocionāli, bet arī fiziski sajūt, kā šajās trijās stundās tiek sasniegta pati pilnība un iekarota aktiermākslas augstākā virsotne. Fedra(s) ir psihoterapijas seanss, psihedēlisks ceļojums, kas sāpina un attīra.
Uz Odéon skatuves Izabella Ipēra asiņo, mazgā kājstarpi, rāpo, krīt un ceļas, vemj, seksuāli uzmācas padēlam, sūkā, sasniedz orgasmu ar šokolādes zēnu, veikli nomet biksītes, demonstrē drēbes no Dior, Givenchy, Saint Laurent, Hedi Slimane, aiziet no dzīves, pakaroties palagā, pēc tam atdzimst, izvirtīgi cilā kājas augstpapēžu kurpēs, atkal mirst, pakaroties zeķbiksēs, aprij vienas savas varones un pārplūst citās, viņas Afrodīte pārvēršas par Fedru, Fedra – par Elizabeti Kostello. Vai es atklāju par daudz? Es tikai brīdinu un intriģēju. Slikta ir tā izrāde vai filma, kuras fabulu var tik vienkārši atstāstīt.
Katrs Kšištofa Varlikovska skatuves darbs ir izsmalcināta sāga, pilsonisks un māksliniecisks žests, nežēlīgs un skarbs. Dramatiskajā teātrī viņš jūtas brīvāk nekā operā, kurā ir partitūras un libreta uzliktie ierobežojumi. Kšištofa Varlikovska izrādes ir intelektuāli rēbusi; viņš strādā kā dīdžejs filosofs – veido dramaturģiskas kompilācijas, dažāda stila mozaīkas, literārā, vizuālā un skaņas materiāla remiksus, kolāžas un uzslāņojumus. Lai uzbūvētu izrādes Fedra(s) tekstuālo konstrukciju, Kšištofs Varlikovskis vērsās pie pazīstamā libāniešu izcelsmes kanādiešu dramaturga un režisora Važdi Muavada, ar kuru strādājis jau agrāk.
Kšištofs Varlikovskis ir pārliecināts: Fedra eksistē ārpus laika un Fedru ir daudz, tāpēc izrādes nosaukums izteikts daudzskaitlī. Jau 25 gadsimtus Fedra alkst tuvības ar sava vīra Tēseja dēlu Hipolitu. Sākotnēji režisors vēlējās, lai Važdi Muavads pieslīpētu un adaptētu izrādes vajadzībām Eiripīda un Senekas tekstu montāžas versiju. Iedziļinoties uzdevumā, dramaturgs radījis pavisam jaunu darbu, kurā saduras divas antīkās Fedras, un rezultātā dzimst varone – arhaiska un laikmetīga vienlaikus. "Es atcerējos, ka Fedra ir libāniete. Libāna ir manas mājas. Fedra ir feniķietes Eiropas mazmeita. Zevs pavedināja Eiropu un aizveda viņu uz Krētu... Fedra nav ne eiropiete, ne grieķiete," stāsta Važdi Muavads. Šāds pavērsiens ieintriģēja Kšištofu Varlikovski: "Manā uztverē Fedra ir Rietumu meita, viņa ir pēdējais vecās Eiropas vēstures bastions. Savukārt Važdi radījis savu Fedru – nevaldāmu, traku, barbarisku. Viņa atgādina gan Afrodīti, gan Ištaru. Viņā ir jūtams Tuvo Austrumu gars."
Teksts iesniedzas augsnē
Iestudējuma Fedra(s) dramaturģiskais fundaments ir Važdi Muavada oriģinālais teksts, Sāras Keinas Fedras mīla un Džona Maksvela Kutzē Elizabete Kostello. Režisors uzsver, ka Važdi Muavada darbs pavisam citā gaismā ļauj ieraudzīt Sāras Keinas lugu: "Muavada teksts iesniedzas pašos zemes pamatos, augsnē, tas ir episks un arhaisks. Savukārt Sāras Keinas rakstīšanā augsne nav jūtama – viņai zemi vienmēr klāj grīda, un tai uzreiz ir materialitātes sajūta. Grīda var būt sausa, dubļaina, nobružāta."
Tikai izrādes finālā Izabella Ipēra kā rotaļājoties melodramatiski deklamē nelielu Rasina Fedras fragmentu. Teksta uzvedumā ir daudz, un tas ir sarežģīts. Izrāde notiek franču valodā. Kad Fedra(s) vasarā dosies uz Londonu un rudenī uz Ņujorku, tur tiks nodrošināti subtitri angļu valodā. Katra autora tekstam ir atšķirīga fizikalitāte, enerģija, raksturs un plūduma ātrums. Līdzās Izabellai Ipērai teksts spēlē otru galveno lomu – dažreiz aktrise to izvirza priekšplānā, dažreiz pastumj malā. Viņa izšauj, izspļauj, izkliedz, izčukst, izelpo, izraud tekstu. Atbrīvo no tā savu atmiņu un ķermeni, izvada to no organisma, lai iekšā nepaliek ne zilbes.
Izabella Ipēra dzen vārdus uz priekšu, pēc tam pēkšņi apstādina, tie atduras cits pret citu, nobirst, mētājas zem kājām, daži lēnām izgaist. Vārdi ir poētiski un antipoētiski, griezīgi un maigi. Varoņi lielākoties runā nevis cits ar citu, bet paši ar sevi. Teksts – galvenokārt tie ir provokatīvi monologi – viņus sargā un atkailina. Kad ir nepieciešams, viņi aiz tā var paslēpties. Izrāde konstruēta tā, ka personāži nomaina un izspiež cits citu, izkūst cits citā un dublējas.
Mīlas aina tiešraidē
Nav nozīmes atklāt iestudējuma Fedra(s) sižetu. Visu notikumu centrs ir Izabellas Ipēras ķermenis. Izrāde ir fizioloģiska, psiholoģiska un socioloģiska. Izabellas Ipēras varone(s), izejot visus elles lokus, izdzīvo pavisam jaunu(s) mītu(s). Kšištofa Varlikovska izrādes eksistē tikai vienā autorkopijā. Tām nav iespējams otrais sastāvs – Fedrā(s) nevar iedomāties nevienu citu aktrisi. Neviena cita šādai avantūrai nepiekristu. Izabella Ipēra ir dzimusi skatuves plēsoņa. Šā gada sākumā intervijā KDi viņa, stāstot par savu pieredzi teātrī un kino, vairākkārt uzsvēra: "Tas ir tikai darbs." Var ticēt, var neticēt. Skatoties izrādi Fedra(s), ir skaidrs: pat ja tas ir tikai darbs, māksliniecei, pildot savus profesionālos pienākumus, ir vitāli nepieciešama vislielākā asu izjūtu koncentrācija asinīs. Tādas lomas kā Fedrā(s) var nospēlēt tikai aktrise ar tādu tehniku, pieredzi, Žana Lika Godāra, Mihaela Hanekes, Patrisa Šero un Lika Bondī skolu kā Izabella Ipēra. Kino šādus uzdevumus režisori viņai pēdējā laikā neizvirza. Visas cerības atkal uz Haneki, kurš drīz sāks uzņemt filmu Happy End ar franču dīvu galvenajā lomā.
Kšištofs Varlikovskis iedarbina visu Izabellas Ipēras talantu arsenālu. Mēs esam pieraduši viņu redzēt uz ekrāna, Izabella Ipēra ir no tām slavenībām, kuras harisma, kā saka, uzzied videoformātā. Videoprojekcijas izrādē tiek demonstrētas reālā laika režīmā – netiek ignorēts aktrises sejas kino potenciāls. Tuvplānā tiešraidē tiek parādīta mīlas aina – Izabellas Ipēras varone ar tumšādaino jaunekli Hipolitu ir horizontālā stāvoklī gultā, kas novietota uz skatuves. Viņi tuvojas baudas virsotnei, ekrānā mēs redzam, ka Hipolits uzkarst un viņa āda pārklājas ar sviedru lāsēm, tikmēr Izabellas Ipēras āda paliek sausa. Fedru un Hipolitu režisors uzskata par apokalipses simboliem.
Izrāde no Izabellas Ipēras prasa strauji mainīt tēlošanas koncepciju un stilu, katrā uznācienā viņa parādās citā gaismā, citā emocionālajā kapacitātē. Psihoze, histērija, atsvešinātība, mākslīgums, miers. Viņa ir vampīrs, lelle, robots, spoks. Pārsteidzošākais pavērsiens ir izrādes finālā, kurā Izabella Ipēra apliecina ģeniālas komiķes talantu.
Striptīzs transformē garu
Kā daudzos Kšištofa Varlikovska darbos, Fedrā(s) uzburta dekadences, trakulīga kabarē atmosfēra. Katru nākamo izrādi režisors un viņa pastāvīgā radošā komanda veido vizuālā un jēdzieniskā sazobē ar iepriekšējiem opusiem. Ar nelielām variācijām atkārtojas vides noformējums – spīdīgas, kā ar flīzēm klātas sienu virsmas, neona gaismas – un scenogrāfijas elementi – mobilās stikla kastes un istabas, dažas mēbeles, ventilatori pie griestiem; izlietne, duša; kaut kas starp uzgaidāmo telpu un milzīgu vannas istabu un tualeti – ideāla vieta, kurā satikties antīko un mūsdienu mītu varoņiem.
Dramatiskajā teātrī Kšištofs Varlikovskis allaž izmanto balss pastiprinājumu, mūziku, video un deju. Fedrā(s) dziedātāja un aktrise Nora Krīfa izpilda skaistu orientālu melodiju, ģitārists maigi rausta elektriskās ģitāras stīgas. Izrādē ir neparasts arābu deju iedvesmots striptīzs kā mistisks, apziņu paplašinošs un garu transformējošs rituāls, kuru izpilda lieliskā Rozalba Torresa-Gerrero. Šī dejotāja neaizmirstami kratījās poļu režisora 2014. gadā iestudētajā Mocarta operā Dons Žuans Briselē. Fedrā(s) viņas deja dobju skaņu pavadījumā kļūst par garu bezvārdu monologu.
Kšištofam Varlikovskim patīk integrēt savos darbos kultūras klasikas simbolus un zīmes – šajā izrādē uz ekrāna pazib kadri no Alfreda Hičkoka Psiho, Grema Kliforda Frānsisas un Pjēra Paolo Pazolīni Teorēmas. Iestudējums nav pārapdzīvots, tajā piedalās astoņi aktieri. Viņu vidū ir divi poļu mākslinieki, ar kuriem Varšavā daudz strādā Kšištofs Varlikovskis, – Agata Buzeka un Andžejs Hira, kurš ir poļu kino un teātra zvaigzne ar veiksmīgu karjeru Eiropā. Kopā ar Izabellu Ipēru Andžejs Hira Parīzē spēlēja Kšištofa Varlikovska izrādē Tramvajs, tajā viņam bija Stenlija Kovaļska loma.
Daži teātra mīļotāji atstāj teātra zāli gandrīz divas stundas ilgā pirmā cēliena laikā, vēl daži neatgriežas pēc starpbrīža. Finālā publika sarīko grandiozas ovācijas – kad paklanās Izabella Ipēra, skatītāji pat nevis kliedz, bet ekstātiski sten. Viņa atbild ar vieglu, gandrīz nemanāmu smaidu. Kādu smalku dvēseli šis monumentālais erotiskais eposs var šokēt. Taču nevajag baidīties un minstināties – ja esat vienā telpā ar Izabellu Ipēru, jūs esat mākslas pasaules centrā un absolūtā drošībā. Pēc šīs pieredzes jūsu dzīve nekad nebūs tāda kā iepriekš.
Neviens neko tādu vairs nedara
Fedra(s) Parīzē nav vienīgā šā gada aktualitāte Kšištofa Varlikovska radošajā dzīvē. Aprīļa beigās Varšavā atklāts viņa izveidotais Starptautiskais kultūras centrs Nowy Teatr, kas kļuvis par režisora dibinātā Jaunā teātra pastāvīgo ultramoderno mājvietu. Tas atrodas stilīgi rekonstruētajā bijušajā autobusu garāžā. Šeit notiks Eiropas teātru viesizrādes, koncerti, performances, diskusijas, festivāli, radošās darbnīcas, izglītības programmas, kinoskates, vizuālās mākslas projekti, pasākumi bērniem, sociālās akcijas. No Kšištofa Varlikovska repertuāra tuvākajā laikā kultūras centrā varēs redzēt divas izrādes, kuras viņš savulaik iestudējis teātrī TR Warszawa (bijušais Teatr Rozmaitości), – Hanoha Levina Krumu un Tonija Kušnera Eņģeļus Amerikā.
Nowy Teatr ir teritorija, kurā var īstenoties Kšištofa Varlikovska ideja par teātri un mākslu kā sabiedrisku forumu un kritisku instrumentu. Centrs Nowy Teatr, kuram piešķirts municipālās kultūras institūcijas statuss, plāno aicināt nozīmīgus pasaules līmeņa māksliniekus un režisorus iestudēt darbus, kas adresēti Polijas skatītājiem.
"Pastāstiet Latvijā, ka mums tagad ir plašas telpas, kuras piepildīt ar mākslu!" sarunā ar KDi Nowy Teatr atklāšanā uzsver Jaunā teātra literārās daļas vadītājs dramaturgs Pjotrs Grušiņskis. Telpu var pilnībā transformēt atbilstoši katra projekta vajadzībām. Interjers (industriāla vide, minimālistisks dizains, jaunāko tehnoloģiju izmantojums) vairāk atgādina kino uzņemšanas paviljonu nekā teātri. Par centra iekārtojumu rūpējas visu Kšištofa Varlikovska drāmas un operas izrāžu scenogrāfe un kostīmu māksliniece Malgožata Ščensņaka.
"Tas ir kaut kas neticams! Neviens neko tādu vairs nedara, visi saka – nav naudas šādu projektu īstenošanai," pēc jaunā mākslas centra aplūkošanas KDi saka Bavārijas Valsts operas intendants Nikolauss Bahlers, viens no Nowy Teatr atklāšanas viesiem. Kultūras centra izveidē investēti 29 miljoni Polijas zlotu jeb aptuveni 6,7 miljoni eiro (10 miljonu zlotu – Varšavas pašvaldības ieguldījums, 19 miljonu zlotu – Eiropas Ekonomikas zonas un Norvēģijas finanšu instrumenta līdzfinansējums).
Nowy Teatr tika atklāts ar Kšištofa Varlikovska uzvedumu Franči, kura pamatā ir Marsela Prusta romānu cikls Zudušo laiku meklējot. Pirmizrāde notika 2015. gada Rūras triennālē Vācijā. Franči ir lielās formas iestudējums poļu valodā, šajā darbā režisors ar Jaunā teātra fenomenālajiem aktieriem meklē mūsdienu Eiropas mentalitātes un identitātes krīzes saknes. Viņu atskaites punkts – Prusta aprakstītā XIX un XX gadsimta mijas franču sabiedrība un vecās hierarhijas sabrukšana. Tas ir ceļojums Eiropas salonu un tumšo istabu labirintā, kas nevar beigties laimīgi. Frančos sintezēti dažādi mākslas veidi: mūzika, deja, performance, video, animācija, instalācija. Izrāde pievēršas antisemītismam un homoseksuālismam, vainas un upura jēdzieniem. Franči saslēdzas gan ar izrādi Fedra(s), gan ar XX un XXI gadsimta traģēdijām – ne tikai mākslā atainotajām, bet arī realitātē piedzīvotajām.
Nowy Teatr
Starptautiskais kultūras centrs Varšavā www.nowyteatr.org
Fedra(s)
Phèdre(s)
Odéon-Théâtre de l’Europe Parīzē līdz 13.V
Viesizrādes Klermonferānā 27.–29.V, Londonā 9.–18.VI, Luksemburgā 26.–27.XI, Ljēžā 9.–11.XII, Atēnās 20.–22.XII
www.theatre-odeon.eu
Pieci jautājumi režisoram Kšištofam Varlikovskim
Ko jums personīgi nozīmē Starptautiskā kultūras centra Nowy Teatr atklāšana?
Varšavai tas ir vajadzīgs vairāk nekā man. Man ir sava trupa, es varēju strādāt, mēs ceļojām, taču mums nebija savas pastāvīgas vietas. Mums nebija māju. Pirmām kārtām tā ir pilsēta, kurai ir nepieciešama šāda draudzīga vieta. Varšava tika pilnībā iznīcināta Otrajā pasaules karā, pēc tam iestājās krievu dzīves stils. Pašlaik šāda vieta ir vajadzīga, lai iedvesmotu cilvēkus. Vieta, kurā būtu viegli iekļūt arī emocionāli. Varšavā ir opera, muzeji, teātri un bibliotēka. Taču pat Nacionālajā bibliotēkā iekļūt nav viegli, tur ir jākārto visādas formalitātes. Mūsu kultūras centrs ir atvērts un apmeklētājiem draudzīgs. Šeit arī būs bibliotēka, lasītava un, protams, teātris.
Vai šī ir vieta, kurā varēsiet īstenot savas utopiskās idejas?
Kad esat šeit, šādi jautājumi vairs nerodas... No otras puses, ja tas, kas pašlaik notiek Polijā, tiek uzskatīts par normālu, varbūt šī ir utopiska vieta.
Kā šādas kultūras un mākslas telpas var palīdzēt situācijā, kāda izveidojusies Polijā un Eiropā?
Vispirms ir jākļūst vienkāršākiem, viesmīlīgākiem pret visiem, kuri vēlas šeit atnākt. Mums nav rituālu, kādi izveidojušies teātros, muzejos un citās lielās institūcijās. Jūs ejat pa ielu, ienākat iekšā – tas arī viss. Galvenais, ko varam sniegt apmeklētājiem, ir brīvība. To vajag sajust. Ļoti svarīga ir mākslinieku – mūsu visu, ne tikai režisoru, bet arī aktieru – domāšana un atbildības sajūta pret sabiedrību.
Kādus darbus jūs vēlētos šeit rādīt?
Eiropā ir pietiekami daudz interesantu režisoru. Tie ir mākslinieki, kuri ir vairāk sociāli angažēti nekā pārējie, viņi iesaistās un iedziļinās tajā, kas notiek pasaulē. Tas izpaužas nevis estētikā, bet saturā. Polija joprojām ir sarežģīta valsts, kurā izkopta barga un raupja attieksme. Cilvēki ir skarbi cits pret citu. Mēs neesam nācija bez sāpēm. Mums jāatrod veids, kā uzrunāt cilvēkus un izsist viņus no ierastā politiskā konteksta sliedēm. Poļiem ir izveidojušās klišejas pašiem par sevi – patriotiski noskaņota tauta, kurai svarīga kara un neatkarības tēma... Šie priekšstati aizēno visu pārējo, cilvēki šeit nekad nav aizdomājušies par sevi – kas es esmu? Kā es dzīvoju? Tie ir būtiskākie jautājumi.
Šos jautājumus jūs aktualizējat izrādē Franči, kura tika spēlēta Nowy Teatr atklāšanā. Iestudējuma pirmizrāde pērn notika Rūras triennālē Vācijā, Franči rādīti daudzviet Eiropā. Vai izrāde mainās atkarībā no konteksta? Vai Varšavā tā izskan citādi nekā, teiksim, Francijā?
Jā, protams. Manas izrādes top ilgi, tas ir sešu mēnešu process. Man ir laiks domāt, kā es iestudēju darbu un kādu jēgu tajā ieguldu. Franču iedvesmas avots ir Marsels Prusts. Tu ilgi, rūpīgi strādā ar materiālu, pēc tam atstāj Prusta realitāti un ieej pavisam citā realitātē. Man tā bija bezcerīguma realitāte – kad gatavojām šo iestudējumu, Eiropa bija bezcerīga, Polija bija bezcerīga, visi bija bezcerīgi. Tas bija kādu laiku pirms 2015. gada terora aktiem Parīzē un pirms tam, kad pie varas Polijā nonāca labējie spēki. Tas bija laiks, kad elite centās īstenot Eiropas ideju, taču no tā nekas nav sanācis, jo cilvēki ir zaudējuši enerģiju.
Pēdējos piecos gados mēs jutāmies iztukšoti, mums vairs nebija enerģijas. Mēs gribējām iestudēt izrādi par kaut ko vienu, taču situācija tik kardināli mainījās, ka, iespējams, ir sanācis par kaut ko citu. Kad nesen atkal sākām mēģināt Frančus, mēs bijām norūpējušies, lai domas, kuras tiek paustas šajā izrādē, netiktu uztvertas un interpretētas kā mūsu pretinieku pozīcija. Mākslas darbā mums precīzi jāformulē sava nostāja un idejas, kuras mēs nododam skatītājiem. Šādos gadījumos palīdz intuīcija. Es ļoti labi apzinos – mēs esam situācijā, kurā nedrīkstam atslābt, mums visu laiku jāturpina strādāt, domāt, analizēt.