Todien viņa pati sēžas pie stūres, braukšot pie zobārsta. Pirms tam vienkāršā, glītā dāvanu turzā vēl ieliek baznīcas kalendāru 2009.gadam un dažus sārtus ābolīšus. Tas ārstei svētkos. "Es noteikti raudāšu. Es vienmēr pie zobārsta raudu, man ir tik šausmīgi bail!" viņa nodrebinās. Kopš apprecējusies ar Andri Lauciņu un dzemdējusi meitu Agati, aktrise Aurēlija Anužīte-Lauciņa visu savu laiku velta baznīcai un mājas rūpēm. Aurēlija apmeklē evaņģēliski luterisko Jēzus draudzi Rīgā un atzīst, ka ir milzīgs prieks radošo enerģiju veltīt tam, kam redz jēgu un piepildījumu. Tagad Aurēlija ar prieku uzņēmusies vēl kādu darbu: viņa izvēlēta par seju kultūras notikuma Lietuva — Eiropas kultūras galvaspilsēta popularizēšanai Latvijā. 31.decembrī Viļņā notika oficiālā atklāšanas ceremonija. 2009.gadā Lietuva svinēs tūkstošo gadadienu, kopš tās vārds minēts vēstures avotos. Aurēlija stāsta, ka visa gada garumā Lietuvā iecerēti daudzveidīgi, unikāli kultūras pasākumi. "Kas var būt jaukāk kā sakāpt mašīnā vai autobusā un kopā ar ģimeni, draugiem vai kolēģiem aizbraukt paskatīties," viņa mudina mūs visus Latvijā. Līdz Viļņai tikai četru stundu brauciens! Kad pēdējo reizi biji Lietuvā? (Brīdi domā.) Ā, atceros gan! Tas bija milzīgs notikums manā dzīvē. Saņēmu no radiem Lietuvā sludinājumu, ka tiek atdots dižciltīgs, liels suns. Braucām uz Kauņu viņu paņemt — netālu dzīvo mani vecāki. Tas bija 14.oktobris. Kur suns no Lietuvas palicis? Viņu tavās mājās neredz! Pēc divām diennaktīm aizvedu atpakaļ. Sapratu, ka savu dārgo laiku negribu veltīt, lai no rīta un vakarā katru dienu skrietu ar suni, bet pa dienu atstātu viņu vienu mājās. Turklāt suns drusku sakoda omīti. Tad es sapratu, ka man ir bail no tā lielā suņa. Meita ar otiņu viņam gar degunu, un es tikai visu dienu skatos: kur bērns, kur suns? Visa dzīve pārvērtās par vājprātu. Tā tev rudenī divās dienās suņa dēļ iznāca pabūt savās otrajās mājās — Lietuvā. Vai tomēr tu tās sauc par pirmajām, kā īsti ir? Jā, nu, astoņpadsmit gadu esmu nodzīvojusi Lietuvā un astoņpadsmit — Latvijā. Tagad man ir trīsdesmit seši gadi.Kad tu šķērso Latvijas un Lietuvas robežu, ir sajūta kā ārzemēs vai mājās? Ārkārtīgi dīvaini. Pirms desmit gadiem, pārbraucot šai robežai, kliedzu aiz prieka, tagad sēžu mierīgi. Ir sajūta, ka Latvijā ir manas mājas, bet Lietuvā — manas tēva mājas. Iespēju būt par projekta Lietuva — Eiropas kultūras galvaspilsēta seju izjūti vairāk kā prieku vai pienākumu? Es varu uzņemties atbildību stāstīt par to, kā kultūras dzīvi organizē lietuvieši. Man tas ir organiski saprotams. Savu zemi var iepazīt tikai caur svešu kultūru. Dzīvojot savā zemē, tev taču neuzdod jautājumu: ar ko jūs, latvieši, atšķiraties no citiem? Man šo jautājumu Latvijā uzdod jau astoņpadsmit gadu. Nu, Aurēlija, ar ko tie lietuvieši atšķiras? Es varbūt nezinu precīzu atbildi, bet esmu spiesta meklēt vārdus, kā to redzu un jūtu.Ar ko atšķiras latvieši no lietuviešiem? Man uzreiz iešaujas prātā ātrums. Mēs braucam ar otro ātrumu, lietuvieši — ar ceturto, piekto. No deviņdesmito gadu sākuma Braukājot ar autobusu no Latvijas uz Lietuvu, to labi varēju redzēt. Līdz Bauskai ir (klusiņām) ps, ps, ps… No Bauskas (skaļi un enerģiski) džž, džž, džž! Ja ar salīdzina mūziku, latvieši ir piano, bet lietuvieši — mezzo forte. Galīga forte kā itāļi, portugāļi viņi, protams, nav. Man nācies dzirdēt, ka lietuvieši ir sirsnīgāki un uzupurēties spējīgāki nekā latvieši. Piemēram, Lietuvas medicīnā patlaban neesot tik samilzušas cilvēkresursu problēmas kā Latvijā, jo lietuviešiem ļoti svarīgs ir kalpošanas aspekts, ne tikai atalgojums. Piekritīsi? Lietuva ir katoļu zeme. Ja domāju par to, kā mana mamma audzināta un kā viņa mūs, meitas, audzināja un tagad es audzinu savus bērnus, protams, tas balstās uz kristīgiem pamatiem. Piemēram, sievas pazemība pret vīru. Nav ko tur daudz izcelties! Lietuvā attieksme vīrietim pret sievieti ir citāda. Viņi savas sievietes ceļ. Savukārt sievas savus vīrus ceļ klusībā, nekarinot sev medaļas: wow, es esmu kakls, kas groza galvu! Iespējams, tas izpaužas arī medicīnā, ko tu minēji: pazemība, kalpošana ir ļoti svarīga. Tomēr man liekas, lietuvieši prot savu dzīvi tā iegrozīt, ka viņiem nekā netrūkst. Latvijā astoņdesmito gadu sākumā cēla pusotra stāva augstas privātmājas. Lietuvā? Trīs stāvi zem zemes un trīs virs zemes! Kad nāca pārbaudes, tad teica: "Bēniņos? Tur nekā nav, atslēgas pazudušas!" To zinu, jo arī manā ģimenē tā bija. Lietuvā viss top ātri. Latvijā lēnāk, dziļāk un drusku labāk. Krīzes situācijā tad nu varam redzēt, kurš izdzīvo.Vai tev sāp sirds par Latvijas ķibelēm? Varbūt esi lepna, ka Lietuvai klājas labāk? Man, goda vārds, sāp sirds par Latviju. Fui, pateicu tagad, un pašai nepatīk! "Sāp sirds" — tas skan tik skumji. Es zinu, kāpēc tagad krīze Latvijā ir tik dziļa. Kamēr nevaram izdarīt labi mazas lietas, uz lielām mums nav ko cerēt. Es uzskatu, ka katram jāsāk ar sevi. Ja es nedarīšu, tu nedarīsi, katrs cilvēks ap mums neko nedarīs lietas labā, tad kurš darīs?! Varu pastāstīt par savu tēti. Ja kas notika, viņš vienmēr gāja un cīnījās par savu taisnību. Lasīja likumus, līdz panāca savas cilvēka un pilsoņa tiesības. Lietuvieši rīkojas, nevis burkšķ. Tas, kas tagad notiek Latvijā, galvenokārt ir nevis materiāla, bet garīga krīze. Tikai no garīgās krīzes izriet materiālā. Otrādi nemēdz būt. Uz dzīvi, lai kas arī notiktu, jālūkojas ar pateicību. Cilvēkam neuzliek vairāk, kā viņš var panest. Tikai pacietību… Tikai grūtībās cilvēks garīgi aug. Kad viss ir labi, viņš izlaižas. Pati arī esi gatava ko vērst uz labu? Man gribas solidarizēties. Domāt par katru maizes garoziņu, ko izmetam ārā. Ir ļoti svarīgi, vai ieliekam to maisiņā un aiznesam izbarot putniem vai vienkārši izmetam. Nekad nevar zināt, kā dzīvē tālāk ies. Pasarg Dievs no tādas nelaimes kā bezdarbs, trūkums! Daudzi mani draugi tagad palikuši bez darba un maizes. Nelaimes brīdī cilvēki kļūst mīļi, atklāti, gaiši. Tādēļ, ka nav vairs, ko zaudēt. Vairs nav nekādu ambīciju. Tāpēc, ka sirdī vairs nav mantas, bet kaut kas svarīgāks. Cik vērtas ir tās mēbeles, smaržas, drēbes, ko ielaižam savā sirdī? To vajadzētu izskrāpēt ar smilšpapīru! Mēs dzīvojam, lai pelnītu, pelnītu, pelnītu. Kurš ir bijis svētdien baznīcā? Esmu izgājusi tam cauri un zinu, kāda vērtība ir kalpot Dievam, nevis laicīgajai pasaulei.Tagad cilvēki, kuri nesen lasījuši, ka esi kļuvusi par miljonāri, teiks: viņai jau viegli runāt par garīgām vērtībām, pieticību. Es biju ļoti neapmierināta, ka šī informācija parādījās presē. Mēs ar vīru piedalījāmies labdarības pasākumā. Ja būtu varējusi uzlikt masku, kaut zeķi uzmauktu galvā, lai mani nepazīst. Presē bija rakstīts: Aurēlija izvēlējās iegādāties to, to un to. Pirmām kārtām to neizvēlējos es, bet mans vīrs (auditorkompānijas Ernst & Young partneris Andris Lauciņš — A.B.-R.). Man bija jābūt vīram blakus. Jāpieņem, ka tieku fotografēta un apskatīta. Jāpieņem šīs ciešanas līdz galam. Taču esmu pret to, ka cilvēki ziedo, lai visiem to pasludinātu. Ja es kaut ko atbalstu, kādam palīdzu, tad gribu to darīt klusībā.Tu biji nikna, ka šā labdarības pasākuma dēļ publiski parādījās informācija, ka saistībā ar laulības līgumu esi kļuvusi miljonāre? Mēslu nevajag kustināt, vairāk smirdēs, piedodiet. Ļaunums pasaulē reāli strādā. Tu pieminēji žurnālu, kur bija par mani rakstīts. Es torīt biju lidostā. Nevajadzēja skatīties, pirkt to žurnālu. Niezēja tomēr nagi! Iekritu! Lidmašīnā šķirstīju un dusmojos. Tad sev teicu, mīļā Aurēlija, tūlīt pat noliec žurnāliņu. Kāds ir atstrādājis savu sviestmaizīti. Tu par cilvēku, kas to rakstījis, vari palūgt. Nabaga cilvēks, viņš nezina, ko dara! Tajā pašā brīdī ap sirdi man kļuva mierīgi. No garīgā viedokļa tev tāds bīstams dzīves posms. Esi laimīga, nekā tev netrūkst. Tas ir liels kārdinājums: dzīvot savu skaisto, labo dzīvi, ne par ko īpaši neaizdomājoties. Es vienmēr esmu ļoti patstāvīgi dzīvojusi. Izgājusi cauri dubļiem. Tagad, kad man viss kārtībā, eju uz baznīcu. Dziedu korī. Strādāju par režisori baznīcas Ziemassvētku iestudējumā. Tev nav žēl, ka esi aizgājusi no teātra un kino? Savā ziņā tā tomēr ir talanta izniekošana. Es to neizniekoju. Ja lomas būtu tādas… Izteikšos vienkārši: ja es spēlētu Mariju, tad redzētu jēgu būt uz skatuves. Teātros ir daudz izrāžu, kam neredzu jēgu. Kaut gan nesen skatījos Ziemassvētku koncertu Nacionālajā teātrī — kolēģi bija brīnišķīgu darbu izdarījuši!Tomēr pati uz skatuves — vairs nekad? Pamest ģimeni un svētdienas vakarā spēlēt — kā vārdā? Tagad baznīcā es iestudēju izrādi par brīvu. "Par brīvu" skan ļoti nepareizi. Teikšu precīzāk — es kalpoju. Dalos ar savu talantu, kas nepieder man, bet Dievam. Kad redzu, ar kādu izpratni, prieku un mīlestību cilvēki gatavi to darīt, ir pavisam cita sajūta. Protams, man grauž sirdi, kad mēģinām līdz divpadsmitiem naktī un mana izlutinātā ģimene, pieradusi pie vakariņām, mājās palikusi viena. Vai pati gatavo ēst un kop māju? Protams, pati! Es esmu mājsaimniece. Tas ir mans darbs. Tagad būvējam māju. Visu dienu es skrienu: pērku santehniku, flīzes. Bet gribēju pabeigt domu — kad esmu baznīcā līdz divpadsmitiem naktī, protams, domāju, kā mana ģimene jūtas. Kā viņi bez manis aizies gulēt, vai tēju padzers. Tajā pašā laikā redzu milzīgu gandarījumu un sava darba jēgu. Teātrī es to neredzēju. Vienmēr biju nervoza. Sapratu, ka citi kolēģi strādā no sirds, bet es vienkārši gāju kā uz darbu. Nebija gandarījuma. Bija tukšums. Pēc izrādēm mājās izraudājos. Vai slavas tu nealksti? Būt uz skatuves, šovos… Jā, mani ir aicinājuši vairākas reizes. Agrāk, kad sevi redzēju uz žurnālu vāka, gribējās ātri skriet prom, lai nepamana. Tomēr man arī gribējās to žurnālu aizvest uz Lietuvu parādīt mammai, māsai. Viena mana māsa dzīvo Klaipēdā, otra Itālijā. Tai, kura Itālijā, ģimene liela un attieksme — nu, kas tad tur Lietuva — lauki! Zināju, ka, parādot žurnālu ar manu bildi, māsa var pierādīt, ka mēs neesam nekādi lauki, pie mums viss notiek. Es tā saucamo slavu uztvēru pat patriotiski. Tagad tas aiz muguras un slavas lauri tevi neinteresē? Nekad neaizmirsīšu, kā reiz, kad pirku puķes, pārdevēja mani pazina un paklanījās. Man bija tāds kauns! Es, tāds stulbs skuķis, stāvu, un sieviete gados man klanās! Bija tik žēl, ka viņa nesaprot, cik uzpūsta visa tā slava ir. Tas, ka tu strādā par puķu pārdevēju aukstā laikā, ir daudz vērtīgāk, nekā skaisti saģērbtai un sakrāsotai stāvēt uz skatuves. Pagājuši astoņpadsmit gadi, kopš esi Latvijā. Esi kļuvusi "pilngadīga". Ko tev devis laiks Latvijā? Man ļoti patīk latviešu mentalitāte. Tā mani pieklusina. Tā tu droši vien saki tāpēc, ka mīli savu vīru, latvieti! Jā! Viņš ir tik mierīgs. Apbrīnoju šo stabilo nervu sistēmu! Ar ko tu nodarbojies, kopš esi precējusies un prom no teātra vides? Varu parādīt. (Atnes dizainera sertifikātu.) Visu mūžu esmu mācījusies uz trijniekiem, bet te — vieni piecnieki un tikai daži četrinieki! Redz, var iemācīties vecumdienās gan ģeometriju, gan rasēšanu. Tagad gan neturpinu strādāt šajā jomā.Kāpēc? Pārāk daudz ciparu. Daudz jāskrien pa veikaliem, tos es neieredzu!Tiešām?! Tiešām. Divreiz nedēļā ieskrienu pārtikas veikalā sapirkt visu, kas nepieciešams. Pie Chanel stenda nemaz neapstājies? Nē. Krēmus man nopērk vīrs. Ko viņš atnes, tas man ir labs. Mantu kārība — tas nav man. Tagad gan mājai man nākas pirkt visu ko. Lietuvas un Igaunijas mēbeļu daudz, Latvijas — ļoti maz. Varētu būt vairāk. Es noteikti pirktu tās, kas ražotas Latvijā. Šobrīd daru darbu, par ko algu nesaņemu. Redz, cik dīvaini, es domāju. Varbūt varētu tomēr kaut ko pelnīt. Tad varētu desmito daļu dot baznīcai, man ir tāds cēls mērķis. Par vīra naudu es neintersējos. Neļauju viņam par to stāstīt. Es tikai varu pajautāt: vai mēs drīkstam to atļauties vai ne? Uz pasākumiem, kas visa nākamā gada garumā notiks Eiropas kultūras galvaspilsētā Lietuvā, ar ģimeni brauksi? Bet protams! Valdība, lūdzu, ātrāk uzbūvējiet dzelzceļa līniju uz Viļņu! Tas, ko varēs nākamgad dabūt Viļņā, būs nenormāla deva patriotisma. Mēs, Latvija, uz Eiropas kultūras galvaspilsētas statusu pretendējam 2014.gadā. Tagad mums vesela gada garumā būs izdevība pamācīties no Lietuvas gan labo, gan kļūdas. Kur tev iesāksies 2009.gads — mājās Latvijā? Bijām domājuši uz siltajām zemēm vai slēpot, bet nemaz negribas skriet prom no Latvijas. Jaunajā gadā vienkārši aiziesim līdz jaunajai mājai, ko būvējam. Pēc mēneša diviem tai jābūt gatavai.
Mājsaimniece Aurēlija
Kādreiz aktrise, tagad mājsaimniece Aurēlija Anužīte-Lauciņa uzņēmusies Latvijā popularizēt 2009.gada kultūras notikumu Lietuva — Eiropas kultūras galvaspilsēta Fui, viņa droši vien teiktu, izlasot, ka interviju sāku ar elegantā kažociņa un pērļu auskaru aprakstu, kā arī to, ka viņas trauslums izskatās jocīgi un reizē ļoti pievilcīgi uz lielā džipa fona pie Mežaparka savrupmājas.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.