Māra Ķimele. Jauda un vēriens

Labi, ka dzīvoju laikā, kas sakrīt ar gudras, talantīgas režisores Māras Ķimeles laiku. Un labi, ka Mārai Ķimelei laimējies ar brīnišķīgu viņas darbu interpreti Ievu Struku.

Šodien arhīvā noskatījos vēlreiz. Cik daudz līdzības ar "Tēvu". Tā pati kalpone, tikai šeitan ar tekstu. Vienojošs elements ir Ķimeles vēlme sieviešu tēlus parādīt turpat vai uz infantilisma robežas, reizēm tai kāpjot jau pāri. Idiotiska smiešanās, nepārtraukta uzbudinātība, kliegšana, skriešana visa laukum teritorijā, krišana gar zemi ( starp citu, arī V. Lūriņam ikvienā izrādē kāds vairākkārtīgi laižas garšļaukus. Vai demonstrē atbrīvotību? Vēl uzkrītoši,kā visā latviešu teātrī, uzrādās attieksme pret tekstu: vieni to izspēlē, krāso uz nebēdu, bet arī lieto loģiskos akcentus, otri pret runāšanu izturas kā otršķirīgu izpausmi, tarkšķ bez apstājas, ka brīžiem zūd jēga, ne saprast var. Atvainojos,ka it kā "vainas" minēju pirmās. Jāsaka, ka aktieri ārkārtīgi decenti, smalki turas pie savstarpējām attiecībām,kādas tās ir atrastas sievietes un vīrieša savstarpējās rotaļās, tas katra paša ziņā. No izrādes uz izrādi arī vienveidīgs. Māras Ķimeles uzstādījums asredzīgs un iekļauts savdabīgajā telpā ar tepiķiem un palmu zariem ap vestibila stacionārajām kolonnām. Smalki muzikālie priekšnesumi, kas papildina noskaņu. Intervijā pirms izrādes bija jūtams un saprotams, ka aktieri ārkārtīgi pieķērušies Mārai Ķimelei, saprotams, arī tādēļ, ka Alvis tālumā un nevar zināt kādi pavērsieni gaidāmi, ņemot vērā, ka gaidāms kapitālais remonts. Aktiermeistarības "virtuvē", dramatiskā darba izpētē un struktūras, attiecību "iestrādāšanā" izpildītājos Mārai Ķimelei līdzināties daudziem nav un nebūs pa spēkam. Redzu, pieminētu Verdi "Aīda". Redzēju ar Irēni Miļkjavičuti. Tur nu nekas nebija vadāms, viss spēcīgais korpuss aizvien uz pirmo plānu, ieņemot vietu, kur labāk skan. Balss decibeli bija vareni, konkurējot ar vareno dekorāciju. Domāju, ka Ilmāra Blumberga skatuves glezna, ieskaitot kostīmus, ir izrādes augstākais sasniegums, izkārtot grupas un solistus telpā, atvainojos, grūti nevarēja būt.

"Jāzeps un viņa brāļi", manuprāt, bija tas gadījums, kad Ķimelei vajadzēja vienkārši un godīgi atteikties no piedāvājuma to režisēt. Tas būtu bijis godīgi pret skatītājiem un pret Raini, kura izcilākais darbs ir "Jāzeps un viņa brāļi." NT-ī vispār Ķimelei nav izdevies pacelties spārnos. Pat latviskā "Maija un Paija" klusi izčākstēja...

Sveiciens Ziemas un pārējos svētkos! Māra ir personība, gribi vai negribi, mīli vai nemīli, cieņa un respekts paliek kā nemainīgas vērtības. Var gadīties, ka Veco Dārgo "televizoru" mums nāksies savest lietošanas kārtībā. "Cilvēks vairs negrib". Tomēr nevaram izslēgt gadījumu, lai Dievs nedod traģisku, kad visi vadi būs jāizvelk no visiem galiem ārā. Pārstāstījumi un diagonāles nevar konkurēt ar oriģināliem. Vai patiesi Roalds Dobrovenskis pie "Raiņa un viņa brāļiem" 10 gadus būtu velti tērējis? Labi būtu arī, ja, piemēram, "Jāzepu un viņa brāļus" neaiztiktu nemaz, ja nevienam neiet pie sirds. Kā pēdējo redzēju Māras Ķimeles uzvesto Strindberga "Tēvu", jutos dziļi skarts. Kā Sandra Zvīgule un Gundars Āboliņš viens otru meklē, tiecas un nesastop, kā Antas Krūmiņas aukle uzņemas smago pienākumu ar trako kreklu, jo tikai šādi- kā hipnozē, kā transā var šo rituālu ( iespēju robežās ) cilvēciskot. Paldies par negaidīto Šopēna mūzikas romantisma sabalsojumu ar Strindberga mistiku. Un jo īpašs paldies, ka arī mēmo lomu atveidotāji darbojas ar milzīgu atbildību, ir iekšā ansamblī un rada izrādes atmosfēru, kas mūsu teātru praksē jo bieži atrodas retumu sadaļā.

Jā, taisnība, bet ar kādu cenu...