Spēlēšanās ar Baltās grāmatas tekstu

Baltā grāmata ir kultūrvēstuirisks fenomens, sava laikmeta lauku sadzīves enciklopēdija. Taču 1.-4. klasēm - tas ir galīgi garām! Pat 95% lauku bērnu vairs vispār nesaprot, par ko grāmatā ir runa. Varbūt vidusskolās, kad bērni ir jau vēsturi mazliet pamācījušies un sākuši saprast, ka un kā pagātne atšķiras no tagadnes un ka pārmaiņas ir bijušas būtiskas pat pēdējo 20 gadu laikā, ne tikai 150 gados.

Brīnišķīga iecere,lai izdodas to krāšņi īstenot un ne tikai atraktīvā darbībā, bet arī dvēseliski piepildīt! Ja nu vienīgi varētu vēlēties Ingai Alsiņai tūdaļ nešķiņķot scenogrāfes titulu. Mēs jau nu esam redzējuši, ka labi rezultāti sasniedzami arī, ja teiktu, piemēram- telpu iekārtojusi, iztiekot bez pretencioza pieteikuma. Vēl piebildīšu, ka šolaiku bērniem viss būs aizvien vairāk par garu un garlaicīgu, izņemot pašapliecināšanos ( plašumā veļas tv fabrikantu plūsma ). Mēs arī nepūlamies skaidrot, ka nepieciešams koncentrēties un pārstāt dricelēties, ja arī tas prasa vairāk kā 15 minūtes. Vislabāk būtu, ja viņi savus "vadus" uz kādām pāris stundām atstātu mājās. Ceru, ka izrādes laikā nav paredzēta balsošana par to, kas un cik jānogriež Jaunsudrabiņam. Starp citu, Andersena pasakas nav gluži bērniem un minētās pedagoģes pašas mēģinājumi darboties šajā lauciņā ir bijuši gaužām diskutabli. Vēlu Ingai Tropai veiksmi grūtajā, bet svētīgajā darbā.