Kopš 1961. gada aktrise strādā Valmieras teātrī. 60. un 70. gadu mijā, kad Latvijā un Valmierā, īpaši pateicoties Kroderam un Mārai Ķimelei, ieplūst modernā teātra vēsmas, Ināra Ieviņa kļūst par režisoru iemīļotu aktrisi un droši nostājas līdzās tādiem meistariem kā Uldis Pūcītis, Jānis Zariņš, Antra Liedskalniņa, Dina Kuple. Tas ir laiks, kad top Ināras Ieviņas nozīmīgākās lomas, par viņas daiļrades caurviju tēmu kļūst jaunas sievietes, kurām liktenis ir uzkrāvis smagu nastu, it kā pārbaudot: izturēs vai salieksies. Ieviņas varones neliecas, tad jau drīzāk lūzt. Kā karā iemestās un smagi skartās meitenes Ļika (Mans nabaga Matars, 1965), Heļa (Varšavas melodija, 1967), Marta (Pasažiere, 1970), Inga (Lakstīgalu nakts, 1971). Kā Daša A. Tolstoja Sāpju ceļos (1970), kam jāizdzīvo apstākļos, kad iepriekšējā pasaules kārtība gājusi bojā un kaut kas jauns jāuzceļ pašai. Taču par daiļrades virsotni kļūst titulloma Ž. Anuija traģēdijā Mēdeja (1975) Māras Ķimeles iestudējumā. Tā ir izrāde leģenda: pirmoreiz Latvijā tapusi ārpus teātra telpām, baznīcā, kas sakāpinātajām jūtām piešķir pavisam citu garīgu dimensiju. Režisores rosināta, aktrise ietiecas dziļos dvēseles bezdibeņos, atklāj tik tumšas un mežonīgas kaislības, ka viņas bezbailība un profesionalitāte izsauc vislielāko cieņu un apbrīnu.Arī turpmākajos gados Ieviņas lomas ir radītas un spēlētas ar vērienu un plašu amplitūdu: no ekscentriskās Boila kundzes Peļu slazdā (1971) līdz dramatisma pilnajai Olgai Trīs māsās (1974), no sadistes Rečidas Kur dzeguze ligzdu vij (1984) līdz pelēkajai pelei Līzbetei no izrādes Tās dullās Paulīnes dēļ (1998).
Šobrīd māksliniece strādā pie jaunas lomas Feliksa Deiča iestudējumā – savās ilūzijās un priekšstatos iestrēgušās Voiņickas Antona Čehova lugā Mežainis.
"Nekad viņai teātris nav spēle vai rotaļa, bet gan realitāte, kas koncentrētāka, spilgtāka un tāpēc iespaidīgāka par pašu dzīvi," tā aktrises būtību raksturojis Oļģerts Kroders.