Varis Piņķis. Atskaties uz saviem divdesmit

Acīs skumjas. Viņu urda jautājums: kur tas viss pazudis? Mazliet smeldz. Iespējams tāpēc viņš, kuram vēl nesen aplaudējām lieliskajā, paša režisētā un kopā ar aktrisi Ingu Alsiņu izspēlētā izrādē bērniem Ja tu esi sivēns, tagad ķēries klāt divdesmitgadnieku izpētei. "Tas ir laiks, kad cilvēks sāk zaudēt ilūzijas par savu spēju ietekmēt apkārtējās pasaules gaitu. Laiks, kad cilvēks patstāvīgi saskaras ar mīlestību, apnikumu, naidu un pamestību," saka V.Piņķis. Šo laiku viņš kopā ar citiem trīsdesmitgadniekiem aktieriem izrādē preparēs, ka put. Par dzīvi, kāda tā ir Aktieriem, kuri izrādē spēlēs divdesmitgadniekus, pašiem ir ap trīsdesmit. Kādam tuvojas četrdesmit. Kaspars Znotiņš, Andris Strods, Inga Alsiņa un Iveta Pole stāstu izspēlēs, skaidri zinot, kā tas ir. Spējot šo spontānāko, neprātīgāko dzīves laiku vērot kā no malas, izvērtēt. "Man liekas, ar distanci viss labāk redzams," saka V.Piņķis. Viņš apzināti lomām izvēlējies aktierus, kuri uz divdesmitgadniekiem raugās jau mazliet tēvišķi. Skandalozā angļu dramaturga Džona Osborna luga Atskaties naidā 1956.gadā sacēla pamatīgu vētru Anglijas teātra aprindās. Divdesmit sešus gadus jaunais dramaturgs ieguva slavu kā "jaunais dusmīgais". Spītējot izglītotās un labi audzinātās sabiedrības stereotipiem, ko nozīmē laba izrāde, Dž.Osborns rakstīja par cilvēku ikdienas dzīvi. Viņu šaubām, sarūgtinājumiem, naidu. Mazajām veik­smēm, kas dara mūs laimīgus. Uzvesta divos teātros, sākotnēji Dž.Osborna lugu skatītāji "atsvieda atpakaļ". Izrādes izgāzās. Trešā reize jaunajam dramaturgam, kurš nabadzības dēļ bija spiests dzīvot kuterī Temzā, atnesa grandiozus panākumus un ievērības cienīgu honorāru. Atskaties naidā tika izrādīta ne tikai Anglijas teātros, bet arī Brodvejā, Maskavā. 1958. gadā tapa filma ar Ričardu Bērtonu galvenajā lomā. Kāpēc mums tas vajadzīgs? Kāpēc režisors V.Piņķis nolēmis iestudēt "dusmīgo lugu" Latvijas teātrī? Viņš atzīstas, neesot nekādu zemtekstu. Gribējies skatītājiem likt aizdomāties, kas ir svarīgs. Egoisms tas noteikti nedrīkstētu būt, teic režisors. Vai, strādājot pie iestudējuma, viņš ar acs kaktiņu papētījis, kādi tad ir mūsdienu jaunieši Latvijā? Nu vismaz, lai nojaustu: kas viņiem svarīgi? Par ko viņi priecājas un skumst? V.Piņķis atmet ar roku. Uz citiem daudz neskatoties. Ne jauniem, ne veciem. Svarīgāk viņam esot ielūkoties sevī. Saprast savas sajūtas par "to laiku, kad man bija divdesmit". Iespējams, daudziem trīsdesmit un četrdesmit gadu vecajiem skatītājiem izrādes laikā salūzīs sirds, mājīgajā koka bufetē uz skatuves ieraugot cukura kārbu, sarkanu ar baltiem punktiņiem — nu, gluži tādu, kā mājās bērnībā! Vai gultu pārsegtu ar austu segu. V.Piņķis gan iesaka kopsakarības ar noteiktu laiku un paaudzi nemeklēt. Jautājumi, ko skars izrāde, ir nozīmīgi katram.Dž.Osborns Atskaties naidā Jaunais Rīgas teātris. Pirmizrāde ceturtdien, 23.oktobrī.