Izstāžu zālē Arsenāls 15. februārī tika pasniegta Purvīša balva, kuru piešķir Latvijas Nacionālais mākslas muzejs sadarbībā ar SIA Alfor. Tā kā pretendentu vērtēšana notiek divus gadus, strādājot divpakāpju žūrijai, 20 000 latu prēmija uzskatāma arī par lielāko atzinību, kādu māksliniekam iespējams iegūt Latvijā. Par balvas trešo laureātu (iepriekš to saņēmuši Katrīna Neiburga un Kristaps Ģelzis) kļuva Andris Eglītis – gleznotājs, kurš nominēto skaitā bijis arī agrāk. Reizē ar ceremoniju tika atklāta arī konkursa finālistu izstāde – līdzās Eglītim tajā pārstāvēti Harijs Brants, Andris Breže, Ivars Drulle, Miķelis Fišers, Andrejs Grants, Gļebs Panteļejevs un Krišs Salmanis.
Ko tu darīji nākamajā dienā pēc balvas saņemšanas?
Mazgāju kāpnēs viesu atstātās... pēdas.
Es noprotu, ka pēc balvas pasniegšanas pie tevis ciemos bija daudz draugu?
Droši vien kāds ienaidnieks arī! Nākamajā dienā man ģimenei bija jāatgādina, ka esmu saņēmis Purvīša balvu. Man likās, ka visi ir aizmirsuši, nepievērš man pietiekami daudz uzmanības! Beigās dēls teica, lai es izbeidzu... Protams, tie ir joki. Pēc katras izstādes atklāšanas ir prieks un gandarījums.
Vai pirms balvas pasniegšanas tev bija nojauta, ka tā tiks tieši tev?
Bija cerība. Es principiāli nolēmu par to nedomāt, jo, tiklīdz sāc ļauties kaut kādām kalkulācijām un shēmām, var saiet sviestā.
Purvīša balvai tu biji izvirzīts par izstādi Zemes darbi Mūkusalas mākslas salonā, bet kādreiz mēs tevi iepazinām kā izteikti urbānu gleznotāju (Zem debess juma, 2008). Kas ir mainījies?
Urbānie vai lauku motīvi ir pakārtoti. Katru reizi tie izriet no vides, kurā es strādāju. Sižeti vairāk ir atkarīgi no tā, ko es spekulatīvi varētu nosaukt par īstenības izteiksmi vai realitātes struktūru, – no attiecībām starp attēlu un attēlojamo un tā tālāk. Naratīvs ir tikai kā durvis, caur kurām ieiet lielākā vispārinājumā, abstrakcijā. Tāpēc tie nav tik būtiski. Protams, nevar teikt, ka ir vienalga, kas manos darbos attēlots, jo tas zināmā mērā ir pilsētnieka skatījums uz lauku ainavu. Un arī tiešās attiecības starp ļoti primitīvo, ārpus civilizācijas esošo un kultūru, mākslu kā pretstatu tam.
Vai pilsētu varētu uzgleznot ar asfaltu, sodrējiem?
Nē. Varētu mēģināt, bet es nonācu līdz zemes kā materiāla izmantošanai vairāk caur analīzi – kas ir krāsa. Akcentējot krāsas materialitāti un fiziskumu. Liela daļa no krāsu pigmentiem ir sasmalcināti ieži. Glezniecības vēsturē, sākot ar XV gadsimtu, katram pigmentam bija noteikta izcelsme un nozīme.
Piemēram, okers, umbra?...
Jā, paņemti no zemes. Tirkīzs ir samalts pusdārgakmens. Man gribējās atdot atpakaļ gleznai dualitāti – ka uz to var skatīties kā uz konkrētu materiālu sakopojumu un tajā pašā laikā tā rada attēlu. Mans princips bija, ka ir vienalga, ar ko strādāt. Vienkārši paņemt to, kas ir apkārt. Bet, sākot strādāt, es neapzinājos, cik spēcīga ir zemes mentālā nozīme – arhaiskā un arhetipiskā.
Kādā no iepriekšējām izstādēm (Dzīves apstākļi, 2010) uzsvars bija uz visādām neiedomājamām situācijām, kādās tu gleznoji, piemēram, naktī mežā, mašīnas starmešu gaismā. Vai arī tagad zemes faktūrai ir kāda saistība ar to spēku un spontanitāti, ar kādu tu darbojies?
Jā. Es tagad mēģinu saprast savus dažādos ciklus, ieskaitot Lietu kārtību (2009), kā atrašanos tajā laukā starp mākslas darbu, mākslas darba radīšanu un to savstarpējām attiecībām, kas notiek noteiktā brīdī. Arī tas nav tik daudz racionāls koncepts, bet mani interesē mirklis, kad rodas mītiskā telpa, kas ir raksturīga glezniecībai. Tajā ziņā iešana mežā, dabā ir loģisks solis. Tā radās pieredzes ceļā. Kādā brīdī es sapratu, ka jāatsakās no fotogrāfijas izmantošanas tiešā veidā, tajā pašā laikā paturot prātā, cik lielā mērā fotogrāfija ir mainījusi mūsu priekšstatus un veidu, kādā mēs skatāmies uz pasauli. Interesanti ir gleznot tieši no dabas un reizē apzināties, ko fotogrāfija ir izdarījusi ar manu skatienu.
Tu reiz iebildi, kad nosaucu tevi par īstu latviešu vīrieti, bet man tiešām rodas iespaids, ka tu cīnies par vīrieša tiesībām atrauties no datora klaviatūras un lietot savus muskuļus. Mākslas līdzekļiem, protams.
Es negribu noliegt šo iespēju. Es jūtos labi kā fiziska persona, es jūtos labi ar zāģi mežā. Nenoliedzami ir liela nozīme vietai, kurā daudzi darbi ir tapuši.
Slavenajiem Drustiem, ko par tādiem padarījis arī Kaspars Podnieks?
Jā. Pilsētā man pietrūkst spējas sakoncentrēties, laika un specifisko apstākļu. Toties tā visa pietiek laukos, īstā nekurienē. Nesen man jautāja, vai mani darbi ir meditatīvi. Jā, tā varētu būt, ka tie izriet no kāda neartikulēta esamības stāvokļa.
Nesen radiointervijā tu teici, ka strādā, apzinoties savu kultūras izcelsmi. Kā tu to raksturotu?
Varbūt tā ir stratēģija savus trūkumus pārvērst priekšrocībās. Pēcdiploma studijās Ģentē (Augtākajā mākslu institūtā HISK, kurā papildinājušies arī vairāki citi jaunie latviešu mākslinieki – Miks Mitrēvics, Kristaps un Ieva Epneri – red.) man ir lieliska iespēja runāt ar citas pieredzes cilvēkiem, kur, piemēram, kāds Diseldorfas skolas pārstāvis teiktu – ja nevari izskaidrot, argumentēt, kādēļ tu kaut ko dari, tas vispār neeksistē. Savukārt pie mums tādas prakses nav. Sākot no Rozentāla skolas un akadēmijas un beidzot ar plašāku mākslas telpu, mēs ļoti maz protam domāt un runāt par to, ko mēs darām. Viss balstās uz vizuāli intuitīvu tvērumu, ieskaitot arī provinces tieksmi atdarināt centru. Tajā pašā laikā es apzinos savu ziemeļaustrumeiropieša mentalitāti. Svētdien tikšanās laikā muzejā kāds amerikānis prasīja, vai es saistot zemes izmantošanu ar nacionālo mentalitāti. Es teicu – jā. Viņam tas likās kaut kas pilnīgi pārsteidzošs un neiespējams. Bet šeit tā ir objektīva realitāte. Es to nemēģinu noliegt. Es ļaujos primitīvajam orangutanam sevī, bet es nemēģinu noliegt arī tieksmi uz intelektuālām refleksijām.
Vai tevis izmantotās krāsu gammas "latviskums", ko esmu komentējis kādā recenzijā, arī ir daļa no tavas kultūras izcelsmes?
Man jau labāk patiktu, ka manas zemes krāsas tiktu salīdzinātas ar Rembrantu, nevis latviskajām seģenēm. Bet varbūt arī abiem diviem.
Kas tevi dzina vēl turpināt studijas Ģentē, kādēļ ir svarīgi joprojām papildināties? Tu taču jau reizi biji izvirzīts Purvīša balvai, tagad esi atzīts, godalgots mākslinieks.
Tā ir skaista divējādība, ka es nākamnedēļ atkal braukšu uz Beļģiju un būšu tāds vāji izglītots studentiņš no Austrumeiropas.
Tevi tiešām tā tur uztver?
Tur ir pārsteidzoši zinoši studenti no visām pasaules malām ar labām prezentācijas un artikulācijas spējām. Man ļoti patīk tas informācijas lauks, pilnīgi citi kritēriji nekā šeit. Spēja skatīties un domāt par mākslu pavisam citādi. Tomēr ir sajūta, ka mēs esam ārpus centra un ka mums vajag gan savu lokālo pašpietiekamību, gan spēju iekļauties globālajā procesā. Citādi, ja turpat blakus ir Lika Tijmansa izstāde, tuvumā ir Džefs Vols, Marlēna Dimā... Tā ir siltumnīcas vide, kurā ir iespēja brīvi domāt un reflektēt par to, ko tu dari.
Vai fiziska atrašanās starp autoritātēm padara lielāku iespēju iekļauties to lokā?
Man ir pagājis viens gads, es apzinos, ka esmu attīstījies. Protams, māksla mūsdienās nepretendē uz visaptverošu sabiedrības glābējas lomu vai piepildījumu, bet ir pietiekami daudz cilvēku, kam joprojām tas ir svarīgi un saistoši, un viņiem ir tiesības par to interesēties un strādāt. Es labprātāk gribētu strādāt ieinteresētam un mazliet izglītotam skatītājam nekā absolūti neieinteresētam un vienaldzīgam, mēģinot piesaistīt uzmanību un izdabāt viņa vēlmēm.
Man gan šķiet, ka tavi darbi Purvīša balvas izstādē spēj atstāt iespaidu arī ne uz tik specifiski izglītotu skatītāju, kurš gan, manuprāt, nemaz nav tik neko nesaprotošs kā, piemēram, nu vienalga, hamburgera ēdājs kaut kur Detroitā.
Rietumeiropā tomēr vidējā pilsoņa spēja domāt un spriest par darbiem, ko viņš redz, ir pārsteidzoša. Šeit reizēm diskusija atduras pret zemes krāsām un nacionālo ainavu, kas ir tikai blakusefekts.
Bet tieši tava paaudze patlaban nonāk vadošajās pozīcijās – uzmanība, balvas... Stūre ir jūsu rokās! Cik tev gadu?
Trīsdesmit viens.
Ko tu kā Mākslas akadēmijas pasniedzējs – kaut gan mācību atvaļinājumā – varēsi un gribēsi izmantot no visa, ko būsi samācījies?
Nav tik slikti, man ir neliels, bet ieinteresēts studentu loks. Varbūt ir jābūt gatavam piederēt nākamajai paaudzei. Katrā ziņā es pagaidām jūtos labāk kā students, nevis kā pasniedzējs.
Kad mēs atkal tevi ieraudzīsim?
Vienmēr tā ir sanācis, ka, sākot jaunu ciklu, diezgan ātri rodas iespēja to izstādīt. Tajā brīdī es lielā mērā sāku strādāt izstādei, pat konkrētai telpai, tāpēc daudzi darbi funkcionē konkrētā izstādē kā komplekts. Šobrīd ir vēlme intensīvi strādāt, neredzot galamērķi. Esmu jau pāris mēnešu tā darījis, un ir ļoti interesanti paskatīties, kur es biju sākumā un kur – tagad. Es gribētu tā turpināt – ar lielu daudzumu darbu un varbūt precīzāku, nežēlīgāku atlasi.