Ne viens, ne otrs neapraksta Kisindžeru kā visvarenu tēlu, taču abi uzsver viņa pamatīgo starptautisko ietekmi. Abi autori arī ir vienisprātis, ka Kisindžera panākumi sakņojas viņa spējā izmantot iekšpolitikas problēmas starptautiskās politikas mērķos, politikas inovācijā un savas karjeras veicināšanai.
Horna grāmata akcentē Kisindžera personīgos aspektus. Viņš apgalvo, ka Kisindžers 2004.gadā lūdzis viņam uzrakstīt biogrāfiju un devis bezprecedenta pieeju viņa arhīviem. Horns izmanto katru iespēju palielīties par pusdienām, ko viņš ieturējis kopā ar vareno valstsvīru, taču neatklāj neko nezināmu un pieturās pie standarta hronoloģijas, kurā fokusēts uz daudzajiem vienlaicīgajiem izaicinājumiem, ko Kisindžeram nācās konfrontēt 1973.gadā - kariem Tuvajos Austrumos un Vjetnamā, nepieciešamību mazināt spriedzi attiecībās ar PSRS, aizsākt attiecības ar Ķīnu un nodrošināt amerikāņu līderības turpinājumu Eiropā un Latīņamerikā. Līdzīgi kā daudzi citi pētnieki, Horns ir pamanījis, ka daudzos izšķirošos mirkļos – sevišķi 1973.gada oktobra beigās pieņemot lēmumu izsludināt kodoltrauksmi – Niksons bija mentāli paralizēts, iespējams, piedzēries. Horns uzskata, ka Niksona depresijas Kisindžeru padarīja neaizvietojamu. Viņš attaisno Kisindžera tendenci fokusēt uz personīgām attiecībām ar ārzemju līderiem, kas kalpoja īstermiņa ASV stratēģiskajiem mērķiem, taču grāva ilgtermiņa reģionālās intereses. Kisindžers atklāja rūdītus un noderīgus partnerus Mao Dzedunā un Anvarā Sadatā, taču izvēloties atbalstīt Pinočetu, viņš pārrēķinājās.
Mario Del Pero grāmatā ir alternatīvs piegājiens – viņš mēģina pacelties pār personīgajam un fokusēt uz lielajām politiskajām idejām, kas motivēja Kisindžeru. Del Pero secina, ka amerikāņu ārpolitikas neveiksmes mudināja Kisindžeru atmest viltus cerības un pieņemt skarbu reālistisku redzējumu. Viņš mudināja amerikāņus atteikties no ilūzijām par savu izņēmuma stāvokli pasaulē un akceptēt nepieciešamību vest sarunas, iziet uz kompromisiem un pieņemt netaisnību pasaulē, kur Vašingtonas vara ir ierobežota. Tai pat laikā Kisindžera reālisms allaž ir ietvēris lielu dozu morālās misijas apziņas. Viņš allaž redzējis ASV kā glābējnāciju un romantiski uzskatījis, ka tai ir dieva dotas tiesības uz varu, kas dod gan pienākumus, gan privilēģijas.