Šķietami neraksturīgs autors pirms dažām nedēļām dominēja Valtera un Rapas grāmatu TOP 10 augšgalā — Augustīns ar savu Atzīšanos. Apgāds Liepnieks & Rītups, kas pēdējā laikā Latvijas intelektuālajā tirgū ieplūdina augsti kvalitatīvus filozofiskus darbus, pat bija spiests nākt klajā ar otro metienu. Taču šim ģeniālā III—IV gadsimta domātāja darbam piemīt arī raksturīgie dižpārdokļa elementi — Atzīšanās ir saukta par pirmo autobiogrāfiju, turklāt tā šķetina grandiozas personības eksistenciālo ceļu no pagānisma un izlaidīgas dzīves uz askētisku kristieša esību.
Laura Hansone, grāmatas tulkotāja, ar Augustīnu pirmo reizi saskārās 1993.gadā, kad izlasīja šo darbu krieviski. "Es mācījos pēdējā klasē, kad skolotāja iedeva šo darbu, un mani tas ļoti uzrunāja, jo faktiski tas ceļš, ko noiet Augustīns — no ateisma, pagānisma, caur filozofiju pie kristietības —, bija tieši tas, ko pēdējo divu gadu laikā biju nogājusi es," viņa atceras. Viņu aizrāva ezotēriskā tradīcija un austrumu mācība, filozofija un viss, kas kristietībā ir misticisma un ezotērisma skarts. Tad viņa nolēma — gribot kļūt par filozofi.
Nepatika telpas
Aizgājusi uz Vēstures un filozofijas fakultāti un izstaigājusi telpas, Hansone saprata, ka kaut kas viņai tajās ļoti ļoti nepatīk (iesmejas). Tajā laikā viņu ļoti uzrunājis Lutera draudzes harismātiskais mācītājs Juris Rubenis un viņa nokristījusies, iesvētījusies un kļuvusi par kristieti. Nu jau viņa gan pārgājusi uz Anglikāņu baznīcu, Jura Cālīša draudzi: "Es sevi vairs nesaistu ar Latvijas Lutera baznīcu kopumā, ļoti daudz kas nepatīk, kas tur notiek. Brīnos, kas noticis ar šo baznīcu un tās vadību."
Pēc iesaistīšanās Lutera draudzē Torņkalna baznīcā topošā studente izdomājusi aiziet apskatīt Teoloģijas fakultāti. "Ieejot vecajā ēkā (pie Pāvila baznīcas — V.G.), man tā ļoti iepatikās, un līdz ar to izvēli starp teoloģijas un filozofijas fakultāti noteica tā jaukā atmosfēra, noslēgtā vide," atceras Hansone.
Kad Hansone sāka mācīties maģistrantūrā, viņu uzrunājuši Martina Lutera darbi par brīvo gribu un viņa diskusija par šo tēmu ar Roterdamas Erasmu. "Un tad es pamanīju lielas un skaistas paralēles ar Augustīnu, un man likās, ka es gribu pievērsties tieši Augustīnam," stāsta Hansone. Viņa nolēma pieķerties Atzīšanās fragmentiem. "Paņēmu pēdējās četras grāmatas — no 10 līdz 13. Viņš tajā brīdī pārtrauc runāt par sevi, bet runā par Dieva meklējumiem. Viņš apskata Mozus pirmo grāmatu. Un to viņš dara četrās grāmatās, no kurām slavenākā ir 11, kas veltīta laikam. Tas arī mani uzrunāja, turklāt man vajadzēja maģistra darbu." Vēlāk ar Kultūras fonda stipendiju iztulkojusi no sestās līdz devītajai grāmatai. "Tā kaut kā kārpījos — iztulkojusi tās grāmatas, sapratu, ka jāpietulko arī pārējās," atceras Hansone. Tā — desmit gadus. Paralēli piedzima gan bērni, gan disertācija bija jāraksta, gan maizes darbs (Hansone ir Baltic Cinema filmu redaktore — V.G.) jāstrādā.
Cīņa ar redaktoriem
Pabeigto tulkojumu viņa iedevusi Inārai Ķemerei, lai pārlasa. Saņēmusi atpakaļ sasvītrotu. "Tāpēc, ka biju cieši turējusies pie teksta. Latviešu valoda kliboja, bija saprotama tikai tad, ja lasīja līdzās oriģināltekstu," stāsta Hansone. Ideja izdot grāmatu radās pēc tam. Vēl vajadzējis pēdējo literāro redakciju, ko uzņēmies Uldis Tīrons. "Sanāca ļoti laba sadarbība, lai arī sākumā raudāju un teicu — nē, tā nebūs, viņš neko nesaprot, tā nevar sakropļot tekstu! Bet Tīrons man teica — Laura, šo tekstu lasīs latvietis, viņam nav svarīgi, vai tur tas palīgteikums ir tā, vai tur ir divdabja teiciens, mums galvenais pateikt domu. Man iekrita prātā, ka ir svarīgi atveidot domu un nav svarīgi atveidot pareizi šo gramatisko izteiksmi, kas līdz tam man un arī Inārai Ķemerei likās svarīgi," stāsta Hansone.
Neegoistiska mīlestība
Kas Augustīna domāšanā ir simpātisks pašai tulkotājai? "Tas, ka viņam ir svarīgi gan tas, kas notiek cilvēkā, gan tas, ko Dievs viņam dod, gan arī tas, ka cilvēka spēkos praktiski nav nekas. Tieši to Augustīns piedzīvoja, ka pats ar saviem spēkiem, savu brīvo gribu viņš nevarēja kļūt par kristieti, ka viņš kļuva par kristieti šajā atklāsmē zem vīģes koka, nevis caur filozofiskiem meklējumiem, ar savām domām, savu brīvo gribu."
Hansone atzīst, ka Augustīns ir pesimistiski ietekmējis filozofiju, taču tas, viņasprāt, ir bijis pašmērķīgi, filozofiem selektīvi pamatojot savas domas ar Augustīna spriedumiem. "Nav daudz to, kam interesējis Augustīns kā kristietis. Ja skatās uz filozofisko pusi, ir viens, bet ja skatās uz to, ko viņš rakstījis kā mūks, bīskaps, ir kas cits. Augustīnu pēta pārāk daudz filozofu, katrs velk uz savu pusi," spriež Hansone. Viņa, piemēram, norāda uz kādu ļoti biežu pārpratumu par Augustīnu, ka laiks viņa redzējumā ir kas negatīvs, ka vienīgi jātiecas pie Dieva. "Manas disertācijas galvenā tēma — laiks Augustīnam ir pozitīvs jēdziens. Viņš teica, ka mums jādzīvo šajā pasaulē — mēs drīkstam to lietot, mēs nedrīkstam to mīlēt. Arī tuvāko mēs nedrīkstam mīlēt tāpēc, ka šī mīlestība mums pašiem par sevi vajadzīga, mēs mīlam tāpēc, ka viņam vēlamies kaut ko dot. Es kā Augustīna skolniece piekrītu," Hansone smaidot atklāj.