Šad tad piesaucam likteņa pirkstu, savu ģenētisko mantojumu un tā nelokāmo virzību, bet dvēseles dziļumos dzīvojam pārliecībā, ka tieši neparedzētas sakritības un gadījuma rakstura pagriezieni vairāk par visu citu mūs veido kā cilvēkus. Šī aizraušanās ar nejaušību, iespējams, ir tas, kas mūs raksturo kā modernus cilvēkus. Pat eksaktajās zinātnēs arvien biežāk piedēvējam nejaušībai nozīmīgu lomu. Sakritība nav vairs tikai miglains, lēts jēdziens, kuru izmantojam, kad esam izsmēluši visus pārējos izskaidrojumus, bet gan mūsu šodienas maize un sāls. Arī pats savā dzīvē nejaušībai jau izsenis esmu piešķīris lielu nozīmi. Un ar katru nodzīvotu gadu šī tieksme, šķiet, tikai palielinājusies. Agrāk sakritības spēks un nozīme mani drusku biedēja, šodien tajā drīzāk izjūtu mieru.
Par nejaušību gadījies daudz domāt pēdējo pāris dienu laikā gluži vai nejaušības dēļ. Biju cieši apņēmies pirms atvaļinājuma negāzt jaunus kalnus. Bet negaidīti man ceļā gadījās Rosa Hamiltona pirms gada klajā laistā grāmata par nejaušības filozofisko un literāro vēsturi (Ross Hamilton, Accident: A Philosophical and Literary History). Hamiltons sarakstījis gluži savdabīgu, reti oriģinālu kultūras vēsturi. Viņš pēdējo divi tūkstošu gadu cilvēces attīstības gaitu apcer, izsekodams cilvēces mēģinājumus dzīvē atšķirt būtisko no nebūtiskā. Garais gājiens sākas Aristoteļa domu pasaulē. Hamiltons apgalvo, ka vairāk nekā jebkas cits tieši Aristoteļa formulētais pretstats starp lietu būtību — tas ir nemainīgo un pastāvīgo un nejaušību — mainīgo un neparedzēto — raksturo mūsu kultūras vēsturi. Aristoteļa skatījumā pilnveidojāmies, tikai tiecoties pēc mūžīgā. Modernais cilvēks, izrādās, uz lietām skatās gluži citādI, kaut arī tas dzelžaini vēl arvien pieturas pie Aristoteļa pretstatu uzstādījuma. Varbūt interesantākais Rosa atzinums ir tas, ka, saduroties ar nejaušību, attīstām pašizpratni un atklājam savas identitātes. Šīs saiknes nodibināšanā svarīga loma ir bijusi baznīcas tēvam Augustīnam. Augustīns ir modernās indivīda pašizpratnes tēvs. Atstāstīdams savas dzīves gaitas, viņš norāda, kā tieši nejaušais un negaidītais viņu novedis pie nemainīgā un pastāvīgā. Un, tikai mainoties, viņš aptvēris, ka savos pamatos nebūt nav mainījies.
Virzoties cauri gadu simteņiem Hamiltona pavadībā, atklājam, ka gandrīz vai katrs nozīmīgs domātājs ir centies būtisko atšķirt no nebūtiskā, mūžīgo no tā, kam gadījuma raksturs. Liels pagrieziens manāms XVI gadsimtenī, kad kažoku sākam mest otrādi. Pēkšņi vairs nevalda uzskats, ka nejaušība noved pie pastāvīgā, bet gan tā pati sāk kļūt par pašu būtiskāko. Tieši neparedzamais un bieži vien nenozīmīgais sāk radīt mūsu dzīvēs nozīmi un atstāj mūs ar skaidrāku izpratni par to, kas mēs esam. Īsi mirkļi, nevis kāds garāks skrējiens veido mūs. Hamiltons, pieskardamies desmitiem gudru galvu, uzrāda, ka nejaušība iegūst mūsu dzīvēs jaunu atskaņu visspilgtāk tais brīžos, kad piedzīvojam jaunu tehnisku revolūciju. Tādēļ viņš nozīmīgu daļu savā stāstījumā velta neseniem notikumiem un jauniem medijiem.
Mēs šodien esam nejaušību noveduši līdz galējībai. To saistām ar neparedzamību un bezprātību. Ne tikai dzīvojam bezprātībā, bet esam galīgi iemīlējušies tās radikālākajā paveidā. Tā iemesla dēļ vien esam aizrāvušies līdz nemaņai ar visu tehnisko, visu, kas saistīts ar digitālu simulāciju, ar tehnoanalīzi.
Esam iemīlējušies bezprātībā. Varbūt drīzāk vajadzētu bez prāta iemīlēties.