Nav pārāk daudz žurnālistu, kas spēj līdzvērtīgi vadīt interviju ar Godmani, pēdējā laikā neesmu redzējusi diskusiju ar Godmaņa piedalīšanos, kas nepārvērstos viņa monologā. (Piemēram, 100.panta speciālizlaidums pagājušajā ceturtdienā.) Harizmas, zināšanu un enerģijas kokteilī, ko piedāvā Godmanis, jaunu ziņu ir maz. Drīzāk paša Godmaņa kārtējais izteikums jau ir ziņa, ko pienākums parādīt. Monologs sērijās. Tā ir ziņa, ka Godmanis strādā nepaguris, neko nav aizmirsis, par visu rūpējas. Būtībā laba, priecīga ziņa. Vismaz televīzijas kā apmātas to piedāvā un jauki kultivē situāciju, ka viens viedoklis ir noteicošais, pārējie veido maznozīmīgu fonu. Aizgrābtība ar amatpersonām medijos ir neiznīdējama. No vienas puses ir pareizi, ka premjers skaidro savu nostāju, bet tam nevajadzētu pārvērsties par līdzekli, kā nosmacēt citas domas.
Politiķi lieliski apguvuši uz medijiem orientētu ziņu menedžmentu – piedāvāt vēstījumus, kas interesē pirmkārt televīziju. Tā radās mediokrātija, kad politiķi dara tikai to, kas varētu raisīt ātru mediju interesi, bet ilgtermiņa stratēģijas un nopietnus darbus piemirst. Šķiet, mēs esam gājuši vēl tālāk – mediji sacenšas, lai topa figūras varētu parādīties bez mitas, jo vairs nevar izdomāt, kā vēl parādīt notikumus. Kā – vai tad Latvijā ir kāda problēma, par kuru neizsakās Godmanis? Pat lielā Latvijas kopšanas talka tika demonstrēta kā Godmaņa (LNT) un Zatlera (LTV) brīvdienu darbiņš, pārējo talcinieku sastrādātātais bija vien saskaitītu mēslu maisu vērtē.
Parādīšanās kvantitāte radījusi jaunu kvalitāti – katru dienu mēs ieklausāmies teiktajā, lai piemirstu iepriekšējos solījumus, nepadarīto, nevēlamo. Tieši tāpēc Centis Ūbele, ar lielas naudas palīdzību radītais komercpasakas tēls, kam pagātnē divdomīgā salātu mazgāšanas epizode un nedaudz vēlākā saindēšanās ar lielveikala kulināriju, devās uz dziedāšanas šovu. Tieši pirms veikala kārtējās kampaņas, pirms tam, kad atkal Centi redzam uz visām sētām (vides reklāma) un TV klipos. Tā mūs piespieda no jauna Centi iepazīt un priecāties par viņu, pieņemt.
Tāpat arī Godmanis, pateicoties savām aktivitātēm medijos, pamazām pārvēršas simboliskā tēlā, kas piepilda visplašākās mūsu informācijas un drošības vajadzības. Mēs viņam vienlaikus neticam, bet beigās tomēr ticam, jo tā pierasts. Nav citu, kam ticēt. Mūs pa laikam pārņem intuitīva sajūta, ka tas vēl nav viss, ka Godmaņa ēterā plivinātie grafiki un līknes nav īstā dzīve, bet – kur tad tā ir? TV, kur izceļ visu svarīgāko un paziņo mums, kas ir ievērības cienīgs, to pagrūti atrast. Paliek Godmaņa konstruētā realitāte, katru vakaru jauna sērija. Tā rodas klusuma spirāle, kad citu ideju un domu nesēji no diskusijas aiziet vai pat atsakās no saviem viedokļiem. Izteikšanās monopols apdraud demokrātiju, noplicina viedokļu daudzveidību.
Es domāju, ka vajadzētu dot premjeram atelpu. Tāpēc priecājos, ka LTV ziņu dienesta vadītājs Mareks Gailītis šovakar kārtējā 100.panta raidījuma speciālizlaidumā Godmani nav uzaicinājis. Priecājos, ka vismaz vakar vienu trešdienas vakaru viņš varēja būt mājās, jo «Kas notiek Latvijā?» iztika bez premjera. Ziniet, arī citiem ir viedokļi!