Šis ir diezgan neparasts trio — ASV operdziedātāja Renē Fleminga plus Lielbritānijas rokgrupas Pink Floyd dalībnieki Rodžers Voterss un Niks Meisons. Pasaulslavenais soprāns un Pink Floyd šogad kļuva par Zviedrijas prestižās Polar Music Prize balvas laureātiem. Augusta nogalē Stokholmā notikušajā svinīgajā ceremonijā mūziķus sveica Zviedrijas karalis Kārlis XV Gustavs. Šis ir vienīgais apbalvojums par izciliem sasniegumiem mūzikā, kas tiek piešķirts gan klasiskās, gan populārās kultūras pārstāvjiem. "Kad es draugiem teicu, ka saņemšu balvu kopā ar Pink Floyd, visi bija sajūsmā: "Tas taču ir tik forši!"," preses konferencē saka R.Fleminga. "Tā ir viena no grupām, kuru zina visi. Arī mani bērni zina viņu mūziku. Tā arī jau ir klasika, jo šī mūzika ir izturējusi laika pārbaudi — Pink Floyd veikums joprojām ir aktuāls daudzām paaudzēm," viņa piebilst.
Pagātnes spiediens
Renē Fleminga ir viena no nopietnākajām un cienījamākajām mūsdienu dziedātājām. Neatkārtojama balss, izcila tehnika, grācija un elegance, humora izjūta un vieglums — un nevainojama reputācija. Viņa arī realizē projektus, kas ir ārpus operas žanra rāmjiem: dziedātāja izdevusi džeza albumu Haunted Heart un piedalījusies filmas Gredzenu pavēlnieks: Karaļa atgriešanās skaņu celiņa ierakstā. "Daudziem cilvēkiem ir eklektiska gaume. Es pati esmu neprātīga Kanādas dziesminieces Džonijas Mičelas fane (Dž.Mičela ieguva Polar Music Prize 1996.gadā. — J.J.). Esmu izaugusi dziedāšanas skolotāju ģimenē, jaunībā es daudz komponēju un dziedāju džezu. Tikai vēlāk esmu sapratusi, ka manam temperamentam vislabāk atbilst tieši klasiskā mūzika," norāda dziedātāja.
Viņa neslēpj savu prieku par Zviedrijā iegūto balvu: "Patīkami, ka
atzinību gūst arī izpildītāji. Es ļoti ceru, ka arī pēc 50 gadiem
cilvēki klausīsies manus ierakstus — un tas būs manas balss, nevis
manas radošās izpausmes nopelns. Es atskaņoju un interpretēju mūziku,
kas nav manis sacerēta. Parasti jau par svarīgākiem mākslas spēkiem
tiek uzskatīti tieši radītāji, nevis interpeti. Dažreiz es apskaužu
popmūziķus, kuri cenšas būt oriģināli un atšķirīgi no visiem pārējiem,
mēs operā to nevaram atļauties. Mēs izjūtam pagātnes mantojuma
spiedienu — mēs mēģinām sasniegt to līmeni, kas bija pirms mums."
Karjeru nosaka repertuārs
Apsveikt Renē Flemingu Stokholmā ieradies arī viens no viņas
nozīmīgākajiem darba devējiem — Ņujorkas Metropolitēna operas direktors
Pīters Gelbs. "Cīņā par viņas labvēlību un uzmanību man ir jākonkurē ar
arābu šeihiem, Eiropas karaļnamiem, valsts līderiem, parfīmu ražotājiem
un vēl dažiem operteātriem. Viņa ir viena no skaistākajām un
talantīgākajām dziedātājām, taču darbs ar šādu zvaigzni ir
Metropolitēna operas ikdiena," ar ironisku pašpārliecību ceremonijā
paziņo P.Gelbs. Tieši Renē Flemingas galā koncerts 22.septembrī atklās
Metropolitēna operas 125.sezonu. "Septembrī Renē portreti rotās
pilsētas autobusus un preses kioskus — visa Ņujorka būs pie viņas
kājām," sola P.Gelbs.
Operas pasaulē R.Fleminga ir slavena ar īpaši rūpīgu repertuāra veidošanu, kas ir viens no viņas panākumu noslēpumiem. Sarunā ar Kultūras Dienu dziedātāja atzīst, ka turpmāk operas iestudējumos būs redzama retāk. "Operas repertuārā vairs nav pārāk daudz lomu, kuras es gribētu nodziedāt. Patlaban mani vairāk interesē koncertrepertuārs un jaunu skaņdarbu pasūtījumi. Es daudz ceļoju, atklāju jaunas teritorijas un paplašinu savu auditoriju. Mani koncertceļojumi kļūst arvien eksotiskāki — Jordānija, Krievija, Ķīna. Jūtos laimīga, ka varu iepazīstināt ar šīm zemēm abas savas meitas. Pārāk ilgu laiku biju "iestrēgusi" pasaules opermūzikas galvaspilsētās. Šobrīd manas karjeras attīstību nosaka manis izvēlētais repertuārs, un pārsvarā tas ir koncertrepertuārs. Manas uzmanības centrā joprojām paliek Riharda Štrausa mūzika," uzsver dziedātāja.
Pēdējos gados Renē Fleminga regulāri dziedāja aptuveni desmit lomu (P.Čaikovska Jevgeņijs Oņegins, Dž.Verdi Traviata un Otello, A.Dvoržāka Nāra, Ž.Masnē Manona un Taīda, R.Štrausa Kapričo un Rožu kavalieris, G.Doniceti Lukrēcija Bordžija). Tuvākajā nākotnē viņa dziedās arī R.Vāgnera operā Loengrīns un R.Štrausa Ariadnē Naksā 2009.gada martā Renē Fleminga piedalīsies Nāras jauniestudējumā Metropolitēna opera kopā ar Latvijas tenoru Aleksandru Antoņenko.
Baiļu faktors
Mūzikas cienītāji augstu vērtē ne tikai R.Flemingas skatuves priekšnesumus, bet arī ierakstus. Pati māksliniece par sev tuvākajiem albumiem dēvē tos, kuri tapa visgrūtāk: "Par daudziem ierakstiem man bija jācīnās. Risks, bailes, komerciālie apsvērumi — ar to visu esmu saskārusies, un man tas bija jāpārvar. Ierakstu kompānijas cilvēki uzskatīja, ka man nekādā gadījumā nav jārealizē daži no projektiem, ko esmu realizējusi. Viņi sacīja, ka tā ir slikta ideja. Pirms albumu Bel Canto un Homage — The Age of the Diva ieraksta man bija ļoti cītīgi jāsagatavojas, jāveic pētījumi par šo mūziku. Mani mēģināja pārliecināt neierakstīt džeza albumu Haunted Heart. Operas dziedātājus vienmēr mēģina ielikt kaut kādos rāmjos. Mūs piespiež sekot līdzi 50.gadu Rietumeiropas zvaigžņu — tādu kā Renāta Tebaldi — paraugiem, bet es esmu amerikāniete. Esmu augusi, klausoties ļoti dažādus mūzikas žanrus, mana gaume un mana uztvere ir pavisam savādāka. Cilvēki klasiskajā mūzikā joprojām baidās riskēt. Taču, kad mana karjera būs beigusies, kad es zaudēšu savu balsi, kas var notikt arī rīt vai pēc gada, man paliks ieraksti un es gribu, lai tie atspoguļotu manu personību."
Lai gan mūzikas ierakstu tirgus patlaban atrodas stagnācijas periodā, pieprasījums pēc koncertiem visā pasaulē ir milzīgs. "Visi mūziķi priecājas par jauniem augošiem tirgiem, kur var uzstāties, ļoti liels potenciāls ir Āzijā," Kultūras Dienai saka R.Fleminga. "Mani fascinē arī jaunās tehnoloģijas, kas mums piedāvā nebijušas iespējas: es dziedu uz Metropolitēna operas skatuves, bet cilvēki visā pasaulē skatās šo tiešraidi uz kinoekrāniem ar labu skaņu. Līdzīgi arī internets paplašina mūsu iespējas. Mums ir ļoti svarīgi izrauties ārpus šauriem rāmjiem — mēs tomēr neuzstājamies stadionos, bet esam noslēgušies mazos teātros ar maksimālu ietilpību 2000 skatītāju. Tas ir dārgs prieks, tas sašaurina klausītāju loku. Es jūtu, ka pienācis laiks, kad mēs varam pārvarēt šos ierobežojumus un mums priekšā ir satriecošas perspektīvas.