Jāņu fotoalbums

Nudien, Jāņi ir bīstami. Tie ir daļa no tautas slepenā koda. Ne velti cits Baumanis, Arturs vārdā, savā hernhūtiešu epopejas vidusdaļā Saderinātie attēlo kādu XVIII gadsimta Jāņu vakaru, kad pārsteigtā Hernhūtes sūtņa, vietējā vācu prāvesta un dižciltīgo vācu dāmu ausīs atskan mistiskais "līgo" un acu priekā uzblāzmo Jāņugunis, bet prāvests domā: "Divdesmit gadus es šīs draudzes paurus pie dievgalda pieņēmis, kristījis, laulājis, bet - ko par tiem zinu? Tikpat kā nekā. Daudzi sirdī joprojām pagāni, kaut gan es tos ar lūgšanu izlūdzies, lai šo netikumu atmet." Nelīdzēja ne vācu mācītāju lūgumi, ne aizliegumi. Jāņi bija stiprāki. Stiprāki tie bija arī par Komunistiskās partijas aizliegumiem nesenās okupācijas laikā, kā to grāmatā apraksta Janīna Kursīte. Jāņu dziesmas un tautas dziesmas turpināja savu slepeno darbu dzejnieku un tautas pagrīdē. Jāņi bija pretspars un tāpēc - bīstami. Jāņi bija latviskākie no visiem svētkiem. Reiz nedrīkstēja, tagad nekur citur pasaulē vasaras saulgriežus nesvin ar tādu vērienu kā Latvijā - veselas divas dienas, lai tiek gan Līgo, gan Jāņu dienas piekritējiem, gan aizliedzējiem. Un Ilgas Reiznieces iniciatīva atkal pa īstam un pa vecam piedzīvot Jāņus gūst arvienu lielāku atsaucību visās Latvijas malās. Re tev!Pētera Korsaka un Ligitas Lejas sastādītais fotoalbums skaidri parāda gan Jāņu svinēšanas noturību, gan visurību. Agrīnākās ilustrācijas ir 1793.gada Broces zīmējums un divas XIX gs. pirmās puses litogrāfijas. Īstais foto albums sākas ar XX gs. sākumu. Kur latvieši, tur Jāņi: lauku sētās, pilsētās, pļavās, pakalnos, kara gaitās, bēgļu gaitās, Latvijā un tālās zemēs, Sibīrijā, Vācijā, Amerikā, Kanādā, Venecuēlā, Tobago, Zviedrijā, atkal Latvijā, Latvijā, Latvijā un visur. Mazi bērni, lieli bērni, paauguši, pieauguši, jauni ļaudis, veci ļaudis, gaišmataini, tumšmataini, sirmmataini, ģimenes un radu saimes, kaimiņi un savi ļaudis, pilsētnieki, laucinieki, dzejnieki un valodnieki, zemes arāji un pārvaldnieki. Šai naktī jebkurā vietā visi līdzīgi un vienlīdzīgi.Ārpusnieks brīnās - kas te notiek? Nezin, vai angļu un vācu valodā sarakstītie kopsavilkumi viņam daudz palīdzēs. Bet ikviens latvietis uzreiz pazīs un atzīs - te ir kas pavisam savējs, vesela Jāņu mozaīka, ko neatrast ne citās zemēs, ne tautās, tik tur, kur latvieši kopā. To veido pusnakts ugunis, saullēkts Jāņu rītā, Jāņu zāles un vainagi, vainagi, vainagi. Jāņu siers un Jāņu alus. Jāņu dziesmas, Jāņu rituāli. Nevienā attēlā viss, bet kopumā tomēr viss kopā. Un tāpēc te ir reizē arī visas latviešu tautas mozaīka laika un aizlaika gaitā. Apskatiet šīs sejas uzmanīgi! Tās ir mūsu tautas sejas. Gribas pieiet klāt, katrai pateikt labu saules vārdu, katru sievu, katru meitu noskūpstīt, kā tikai Jāņu naktī drīkst.Šī ir sirds grāmata. Grāmata, kas atkal vieno. Latviešu tautas ģimenes albums. Pēterim Korsakam un Ligitai Lejai šī albuma fotogrāfijas vajadzējis meklēt daudzos muzejos, publiskos un privātos krājumos, kā reizēm, ģimenes albumu kārtojot un rakņājoties pa dažādām kastēm, aploksnēm, plauktiem. Tas ir bijis liels mīlestības darbs. Janīna Kursīte un Austris Grasis albumu papildina ar zinīgiem un iejūtīgiem pēcvārdiem. Ir interesanti un pamācoši lasīt ne tikai rūpīgās fotogrāfiju anotācijas, bet arī komentārus grāmatas beigās. Fotogrāfiju lapas palaikam nomaina dzejoļi - kā jau ģimenes albumā. Tā prasās, lai to pāršķirsta atkal un atkal.Jāņi ir bīstami. Un sīksti. Te ir viela pārdomām, katrā no fotogrāfijām veroties. Vai Jāņu ugunskuri neatgādina tos sīkstos ļaudis 1991.gada barikāžu dienās, kas, ap ugunskuriem sēžot, bija gatavi kailām rokām aizstāvēt Latvijas brīvību? Vai Jāņu dziedāšana neatgādina tālaika Atmodas dziesmas spēku? Tauta, kas dzied. Un, ja tauta vairs nav kopā uz barikādēm vai lielās demonstrācijās, lai izdziedātu brīvību, tā ir visur kopā katru gadu vienā naktī - Jāņos. Šī tauta ir neiznīdējama kā Jāņuzāles.