gada Apvienoto Nāciju rezolūcija aicināja nomainīt britu mandātu Palestīnā ar divām valstīm – vienu ebreju, otru – arābu. Ebreji akceptēja ANO plānu, neraugoties uz sāpīgiem kompromisiem, taču palestīnieši un arābu kaimiņvalstis plānu noraidīja. Lielbritānija, savukārt, darīja visu, lai kavētu Izraēlas valsts nodibināšanu.
Beidzoties britu mandātam un proklamējot Izraēlas valsti, piecas arābu valstis iesūtīja savas armijas Palestīnā ar nolūku noslāpēt ebreju valsti jau tās saknē. Tam sekoja nevienlīdzīga cīņa starp sava veida ebreju Dāvidu un arābu Goliātu. Jaundzimusī ebreju valsts izcīnīja izmisīgu, varonīgu un galu galā veiksmīgu izdzīvošanas karu. Kara laikā simtiem tūkstoši palestīniešu daļēji aiz pašu iniciatīvas, daļēji savu līderu aicināti, aizbēga uz blakusesošajām kaimiņzemēm. Kad apklusa ieroči, izraēliešu līderi centās noslēgt mieru, taču nebija neviens ar ko to noslēgt. Attiecīgi arābi bija vienpusīgi atbildīgi par politisko paralīzi, kas valdīja izraēliešu-arābu attiecībās līdz pat Ēģiptes prezidenta Anvara Sadata vizītei Jeruzalemē 30 gadus vēlāk. Arābu redzējumā Palestīnas nonākšana izraēliešu rokās savukārt ir “nakba” jeb katastrofa. “Pārprast vēsturi ir daļa no nācijas dzīves,” norāda Šlaims, citējot Ernestu Renānu, XIX.gs franču filozofu, un bilst, ka Izraēla nav izņēmums šai sakarā.
Daudzus gadu standarta cionistu vēstījums par arābu-izraēliešu konfliktu ārpus arābu pasaules palika neizaicināts, norāda Šlaims. Taču 1980.gadu beigās, izmantojot oficiālos izraēliešu dokumentus, grupa ebreju vēsturnieku sāka izaicināt vēsturiskos mītus. Tā dēvētie “jaunie vēsturnieki” citu starpā bija Simha Flapans, Ilans Pape un Benijs Moriss, vadošs grupas dalībnieks, kas tagad ir uzrakstījis apjomīgo grāmatu “1948: A History of the First Arab-Israeli War” jeb “1948: Pirmais arābu-izraēliešu karš”. Viņa pirmā, plaši izdaudzinātā grāmata “Palestīniešu bēgļu problēma, 1947.-1949.gads” secināja, ka kaut arī ebrejiem nebija apzināts plāns par palestīniešu izdzīšanu, Izraēlas aizsardzības spēki spēlēja ievērojamu lomu, veicinot apmēram 700 tūkstošu palestīniešu bēgšanu no Palestīnas. Pēc tam sekoja citas grāmatas, kas nostiprināja Morisa revizionistu vēsturnieka reputāciju.
Pats Moriss ir gājis ceļu no ebreju kreisā kibucu aktīvista un pacifista līdz pēkšņam pavērsienam “pa labi” otrās intifadas laikā, kad viņš, acīmredzot vīlies avarējušajā miera procesā, 2004.gadā kādā intervijā ar Ha'aretz pasludināja arābu pasauli par “barbarisku” un izraēliešus – par upuriem. Taču jaunajā, saistoši sarakstītajā, nopietni akadēmiskajā grāmatā, saskaņā ar Šlaima teikto, Moriss atkal sevi pierāda kā bezkaislīgs vēsturnieks un oriģināls pētnieks. Tajā viņš iedala konfliktu divās fāzēs – pilsoņu karā starp ebrejiem un palestīniešiem un starpvalstu karā starp Izraēlu un arābu valstīm. Moriss kritiski apskata dažādus mītus, tostarp, ka izraēliešiem palīdzēja uzvarēt viņu apņēmība. Citējot Dāvidu Ben-Gurionu, Izraēlas pirmo premjeru, Moriss norāda, ka uzvarēt lielā mērā ļāva arābu nekompetence un viņu savstarpējie kašķi. Tāpat viņš atklāj, ka, pretēji cionistu mītam par godprātīgajiem izraēliešu kareivjiem un barbariskajiem palestīniešiem, izraēlieši īstenoja vairāk nežēlību un karagūstekņu slepkavību nekā arābi. Taču Šlaims nepiekrīt Morisam, kad viņš raksta, ka 1948.gada konflikts jāievieto plašākā islama un rietumu konflikta kontekstā. Šlaims uzskata, ka tas bija tīrs teritoriāls konflikts.