Kārlis Vērdiņš uzdarbojas atkal. Ne pārāk sen iznāca viņa dzejoļu grāmata bērniem Burtiņu zupa (izd. Liels un mazs), un nesen tika izdota viņa dzejoļu grāmata visiem Es (izd. Neputns). Tas ir pietiekams iemesls sarunai. Vienīgi atrast īstos jautājumus, ko uzdot pazīstamajam dzejniekam, literatūrzinātniekam un basģitāristam, nav viegli.
Varu atcerēties tikai vienu reizi, kad esmu intervējis dzejnieku. Saki, par ko lai intervijā runā ar dzejnieku? Ir kāda reakcija uz šo jautājumu?
Neērtības sajūta, jo viss ir vai nu pašsaprotams vai nepiedienīgs, un nekad nevar saprast, kas ir tā starpa, par kuru var runāt.
Es atceros, reiz teļļukā redzēju, kā tu atbildi uz jautājumiem. Jāsaka,
jautājumi bija nedaudz panaivi, un likās, ka tie tevi kaitina.
Jā, kaitina. Es cenšos būt labi audzināts un atbildēt arī uz naivajiem jautājumiem, kas atkārtojas ļoti daudzās intervijās.
Vai raksti no rītiem vai vakaros?
Jā. "Kā jūs sākāt rakstīt?", "Kāpēc jūs rakstāt?" "Par ko rakstāt?", "Kā jums tie dzejoļi atnāk?", "Vai jums vajadzīga iedvesma?", "Vai atceraties savu pirmo dzejoli?".
Un labie jautājumi?
Vienā skolā man viens džeks uzprasīja, vai dzejnieks var būt stulbs.
Kādā ziņā tas ir interesants jautājums?
Tāpēc, ka par to nākas domāt. Varbūt pie dzejniekiem tas vislabāk ir redzams, ka teksts var būt gudrāks par autoru. Izlasi dzejoļus, tev tie tik ļoti patīk, un liekas, ka autoram jābūt vienkārši superīgam, ģeniālam un gudram, bet iepazīsties ar šo cilvēku un redzi, ka viņš ir tāds pats kā citi — impulsīvs, nenoteikts, daudz ko nejēdz.
Jautājumi arī var izklausīties gudrāki, nekā jautātājs pats to domājis. Varbūt skolnieka gadījums arī varētu izrādīties viens no tiem — viņš kaut ko pajautāja, bet tu vēl gadiem par to domā.
Jā, bet citi šādu jautājumu neuzdeva. Viņš pajautāja, bet skolotāja apsauca: "Mārtiņ, fui!"
Tomēr mazliet par dzeju mums jāparunā. Es, piemēram, skatos uz tavu dzejas grāmatiņu, kuru tu esi nosaucis Es, un domāju, ka atšķirībā no daudzām citām dzejas grāmatām tava ir aplikta ar tādiem kā aizsargvaļņiem vai uzmanības novērsējiem – gan ironiskais nosaukums, gan latīņu apakšvirsraksts, gan Raiņa pārfrāzējums, citāti nodaļu sākumā. Kāpēc tas viss? Tās ir kādas bruņas vai ironija?
Ja tas viss ir bruņas, tad kas ir kailā miesa, ko vajadzētu redzēt dzejas grāmatā?
Tieši par to domāju — ir bijis kāds iemesls, kas tev licis domāt —
vajag vēl šo pievienot un šo? Prozā tā dara, bet dzejā, manuprāt, ne
pārāk bieži.
Grūti pateikt, vienmēr liekas, ka grāmata pēc iespējas ir noapaļots veselums, un tāpēc tu nevis vienkārši saliec vienā failā piecdesmit dzejoļu, izprintē un aiznes uz izdevniecību, bet domā, kā tas izskatīsies kopā. Jau nosaukums vien ļoti daudz ko dod. Dzejoļi ir it kā par visu un neko, bet, kad tu izvēlies nosaukumu, tu pasaki, kas ir atslēgas vārds, no kura it kā būtu jāsāk domāt.
Nosaukums, man likās, norāda uz apzinātu egocentrismu, tāpēc domāju, ka tas varētu būt ironisks.
Man likās, ka nosaukt grāmatu Es — tas nozīmē visu un neko. Man gan nepatīk to tagad skaidrot, jo gan jau cienītais lasītājs to pats sen ir sapratis. Jā, to man arī daži cilvēki pārmet, ka tu jau, maita, esi ironisks, tu visu laiku slēpies aiz kaut kā, visu laiku stilizē un ņirgājies, un smejies — kas tā vispār par dzeju? Īsta dzeja ir tāda: "Tu mani pameti, ak, cūka," vai arī "Tu esi kopā ar mani, ak, brīnišķīgais", un viss pārējais ir pakārtots tikai tam. Bet es varu godīgi pateikt, ka, katru dzejoli rakstot, man bija, nu, tāds kā pārdzīvojums — es biju personiski ieinteresēts konkrēto dzejoli uzrakstīt, jo tas kaut kā bija saistīts ar manu dzīvi. Nebija tā, ka es racionāli izkalkulēju — es jūs mēģināšu piečakarēt, kaut ko savārstīdams, lai par visu un visiem pasmietos.
Tādā gadījumā arī nākamo grāmatu, ko izdosi, varēsi nosaukt par Es.
Es ne.
Jo vienreiz jau ir bijis?
Jā. Lai gan — tāpat kā pirms simt gadiem daudziem dzejniekiem grāmatas saucās vienkārši Dzejas, kāpēc gan lai mūsdienās daudziem dzejniekiem grāmatas nesauktos Es?
Bet kāpēc tad Dzejas nepatīk? Re, tas gan būtu pieticīgi.
Tādu pieticību es vēl neesmu sasniedzis. Bet varbūt tāpēc, ka Atēnai
bija tā biezo grāmatu sērija Dzeja. Man liekas, ka Dzeja nozīmē kaut ko
lielu un plašu.
Manuprāt, tu izmanto daudz atsauču uz literatūru. Es nezinu, vai to var
nosaukt par racionālu dzeju, bet katrā ziņā man šķiet, tev ir racionāla
interese par dzeju, un tas parādās arī šajā grāmatā. Es kļūdos?
Es domāju, ka noteikti ir. Ja es rakstu recenzijas un rakstu disertāciju par dzeju, acīmredzot kaut kāds racionālisma grauds ir.
Bet varbūt tu atslēdz šo sfēru tad, kad strādā?
Ja reiz es pie tā diendienā strādāju un ar to dzīvoju, tas kļūst par daļu no manis.
Bet tas nenozīmē, ka tev dzejā vajadzētu atsaukties uz to, kas ir bijis, teiksim, citēt.
Man racionāli veidot dzejoļus nozīmētu, ja es rakstītu, vēlēdamies, lai
tur, pasarg Dievs, neiekļūst nekādas atsauces no literatūras. Man ar
tām ir pilna galva, un tās dažādu iemeslu dēļ tiek piedāvātas
cienītajam lasītājam.
Bet vai tev nav vēlmes, atkal jāsaka, racionālā veidā rakstīt citādi,
proti, es zinu, kā citi ir rakstījuši, un es mēģināšu citādi?
Es nedomāju, ka mana grāmata ir ļoti līdzīga visām tām latviešu dzejas grāmatām, kas pēdējā laikā izdotas. Man šajā brīdī, šos četrus gadus "rakstīt citādi" nozīmēja rakstīt tā. Es zinu, ka es noteikti neturpināšu rakstīt tāpat arī turpmāk, jo tas man vairs nav interesanti. Arī kultūrcitātu blīvums man ir apnicis.
Es domāju arī par to, ka cilvēks tā īsti nevar izvairīties no tā, ka pieder pie kādas kultūras, piemēram, latviešu kultūras. Nu, labi, tu atsaucies uz Bodlēru, atsaucies uz Kerolu, bet tomēr gribas arī turpināt to, ko darījis Rainis vai vēl kāds — uz viņiem gribas atsaukties.
Es nedomāju, ka, atsaucoties uz Raini, es viņu turpinu. Tad jau var
teikt, ka Šlāpins, rakstot anekdotes par Raini, ir Raiņa mantinieks.
Vai tad tā ir?
Es mazliet ko citu domāju...
Galva piebāzta ar Raini?
Tieši nē. Minējums — es pieņemu, ka Raini tu nemaz tik bieži nepārlasi, varbūt Bodlēru drīzāk. Bet kad tu raksti savu dzeju, kaut kas liek atsaukties uz to Raini.
Es zinu, ka esmu latvietis, jo, kad es aizbraucu uz kādu ārzemju
festivālu, man vienmēr pie krūtīm piesprauž mazu bļembaku ar uzrakstu:
"Karlis Verdins (Latvia)". Un arī ikdienā dzīvojot, lasot un domājot,
man galva ir piebāzta ar latviešu literatūru un kultūru, lai kāda tā
arī brīžiem neliktos.
Tas ir skolas dēļ? Vai arī tā ir nepieciešamība laiku pa laikam lasīt latviešu dzeju?
Man jau ļoti patīk arī ārzemju dzeja, un es ar lielu prieku piedalos atdzejošanas projektos, bet latviešu literatūra ir vienīgā literatūra, kuru es varu lasīt savā dzimtajā valodā, izbaudīt tās nianses un smalkumus un domāt par to.
Vienu laiku daudzi lasīja haikas vai Ezru Paundu, ir bijis Bodlērs un krievi, tu piemini arī Verlēnu — viņi visi piedāvā dāžādus kārdinājumus, viņiem visiem ir cita pieredze un citi rakstības stili, bet tajā mirklī, kad tu raksti savu dzeju, tu uzskati par vajadzīgu tā vai citādi atsaukties uz Annu vai Pēteri, vai Raini. Gribas to visu likt lokālajā kontekstā.
Bet man tas liekas normāli. Varu pateikt tādu lietu — nesen pa
televizoru rādīja filmu Pūt vējiņi!, es sāku skatīties to no vidus un
domāju, ka ilgi jau neskatīšos — riebīga kvalitāte, sarkanbrūnas
krāsas, tūkstošreiz redzēta, un postsinhronizētā skaņa ir vispār kaut
kas briesmīgs. Tā nu es skatījos, kādu brīdi spaidīju pults pogas,
pārslēdzot savus piecus kanālus, un beigu beigās noskatījos filmu līdz
pat galam, un, kad Baibiņa noslīcinājās un skanēja Imanta Kalniņa foršā
mūzika, es mazliet pat apraudājos, par ko pats biju ļoti pārsteigts. Tu
apzinies, ka mūsdienās tā filma izskatās mazliet apsūbējusi, ka visas
šitās Raiņa "fiškas" un latviešu kino "fiškas" tev nav nemaz tik
svarīgas, varbūt tu pat negribētu ar to indentificēties, bet kaut kas
tevī notiek, un tu pēkšņi sāc bimbāt. Lūk, tāds es esmu.
Bet tu kā kritiķis un doktora darba autors vari pateikt, kāpēc tas tā
ir un caur ko tas strādā? Un kāpēc tad pēkšņi neļauties svešiem
kārdinājumiem?
Es tikpat labi ļaujos arī svešiem kārdinājumiem, tikai tos varbūt ir grūtāk pamanīt.
Tāpēc, ka es nezinu to svešo, bet Raiņa vārdus varu atpazīt?
Jā.
Ik pa laikam nākas dzirdēt, kā vīrieši dzied sieviešu dziesmas un
sievietes vīriešu, teiksim, Kumeliņi, kumeliņi. Dzejai ir dzimums?
Tavai dzejai?
Manai dzejai? Runāt par dzimumu dzejā ir ļoti labs veids, kā sakaitināt cilvēkus, un arī es diemžēl esmu sakaitinājis savas sieviešu dzimuma kolēģes ar nepārdomātiem apgalvojumiem. Es nezinu, vai manai dzejai ir izteikts dzimums. Ja tas tā būtu, tad nevienai sievietei tāda dzeja vispār neinteresētu.
Bet interesē? Vari iedomāties sievieti, deklamējot šo dzeju?
Grāmatas atvēršanas svētkos šos dzejoļus deklamēja Olga Dreģe.
Nu jā, bet kad sievietes dzied Kumeliņi, kumeliņi vai Pūt, vējiņi!, mēs spējam abstrahēties no tā, ka tajās būtībā ir stāsts par vīrieti. Ir, protams, dzejoļi, kur to ir visai viegli izdarīt, bet, teiksim, tavi dzejoļi pieder pie tādiem?
Kad es rakstīju pirmo grāmatiņu, tad tur viss sastāvēja no tā, kā es
jutos. Bet šeit daudzi dzejoļi ir rakstīti no izdomātu tēlu pozīcijām.
Dzejolis par Antoniju vai Parīzi ir pilnīgi uzskatāmi rakstīts tā kā no
sievietes pozīcijas, un daudzbalsība ir viena no lietām, ar kurām es
nodarbojos.
Par tiem dzejoļiem, kur ir speciāli, es neprasu. Vai tu vari
iedomāties, ka tu esi uzrakstījis vārdiņus un sieviete saka — jā, tas
ir par mani.
Jā, man ir bijušas tādas atsauksmes, ka sievietes ir ļoti labi izjutušas daudzus dzejoļus. Tāpēc es domāju, ka tas ir zinātniski iespējams.
Doma par tavas dzejas racionalitāti man pirmām kārtām ienāca prātā, kad lasīju Burtiņu zupu, ko nosacīti var dēvēt par bērnu grāmatu. Vai tas ir apzināts mēģinājums kaut ko izdarīt ar bērnu literatūras tradīciju?
Tas viss sākās pilnīgi nevainīgi. Es uzrakstīju trīs, tipa, bērnu dzejoļus, jo man gribējās kaut ko citu. Par to dabūja zināt Inese Zandere un sāka mani močīt, lai es uzrakstu grāmatiņu. Vispār es ļoti izbaudīju rakstīšanas procesu, jo es rakstīju, nerēķinoties ne ar kādiem bērniem vai pieaugušajiem, es rakstīju to, kas man tajā brīdī bija interesanti, kaut ko par savu bērnību un tālaika sajūtām, kaut ko vienkārši izfantazēju. Es domāju, ka tā būs kaut kāda maza grāmatiņa, kas gulēs grāmatnīcās nomaļā stūrītī, neviens viņu vispār neieraudzīs.
Bet tu tos rakstīji kā bērnu dzejoļus?
Es savā prātā nodalīju, ka tie nav "parastie dzejoļi", bet tādi kā "bērnu dzejoļi".
Bet par bērnu kā "mērķauditoriju" tu nedomāji?
Es vispār nekad nedomāju par mērķauditoriju.
Tas ir interesanti tādā ziņā, ka bija taču reakcija, vai ne? Gan balvas veidā, gan sašutušu lasītāju veidā. Ja šie dzejoļi nebija domāti bērniem, tad tas viss ir Zanderes vaina un pārpratums. Cik saprotu, viens no pārmetumiem bija, ka tos grūti ar bērnu kopā lasīt, jo tajos parādās lietas, par kurām nav pieņemts ar bērnu runāt.
Tad runājiet ar savu bērnu par tām lietām! Vai tad tā ir mana vaina, ka jūs nerunājat?
Vai gribējās publiku kaut kādā ziņā pakacināt?
Man periodiski sagribas pakacināt publiku, bet tas ir drīzāk domājot, vai šito drīkst publicēt vai nedrīkst. Tad es padomāju — nu, lai iet. Grāmatā ir dziesma tētim, kur tētis visu laiku iet prom no ģimenes un atgriežas, un bērns no tā tiek reāli traumēts — tās ir tādas situācijas, kas nereti atgadās ģimenēs, kurās vecāki šķiras, es esmu dzirdējis stāstus par tādām ģimenēm un kā tie bērni jūtas. Un kāpēc par to nedrīkstētu rakstīt?
Tieši tāpēc lasot radās jautājums — kas varētu būt lasītājs? Ja pieaugušie, tad mēs šo dzeju varam uztvert abstrakti, kā eksperimentu. Ja tie ir bērni, tad droši vien kaut kādā vecumā viņi nevarēs šos dzejoļus lasīt bez vecāku palīdzības, un vecākiem tie ir jāskaidro. Un droši vien ir tādi, kas varētu tos paši izlasīt un kam tie varētu tieši noderēt, bet vai viņi ir tie, kas tiek uzrunāti un dzejoļus izlasīs. Tev šādas domas neradās?
Ja es par to iepriekš būtu domājis, tad nebūtu uzrakstījis pilnīgi neko. Kaut kādā brīdī jābūt aklam pilnīgi pret visu, lai varētu vienkārši ņemt un uzrakstīt. Ja es domāšu, vai es kādu neapvainošu un vai to pirks, vai kāds par to maksās... Priekš tam ir haltūras. Rakstīšanas darbiņus es atļaujos veikt, nu, tā — kā sagribējās.
Es, protams, lasu kā lasītājs. Man ienāca prātā pasaka par Sarkangalvīti. Kā zināms, tautas variantā pasaka beidzās ļoti slikti un arī Pero pasakā Sarkangalvīte tiek apēsta, bet XIX gadsimtā kaut vai tie paši brāļi Grimmi pasakas sāk pārveidot — bērnam tak nevar šitādas lietas stāstīt!
Protams, ir tādas lietas, kuras labāk nevajag bērniem stāstīt,
piemēram, es domāju, ka bērnudārzā nevajadzētu skatīties pornofilmas.
Drīzāk runa ir par to, vai bērns saņem atbildes uz saviem jautājumiem
un saprot, kas notiek ar viņu pašu un viņa ģimeni, jo es arī atceros,
ka bērnībā, ja pieaugušajiem gadījās kāds strīds, es nesapratu, kas
tagad notiek, — vai viss jūk un brūk un kā man tagad uzvesties, un vai
es esmu vainīgs pie visa, kas noticis. Manuprāt, šī grāmata pieprasa,
lai tās lielie un mazie lasītāji būtu diezgan labā kontaktā un spējīgi
sarunāties par daudzām lietām. Ja tā nav, šī grāmata varētu radīt
zināmu neērtības sajūtu.
Pirms pāris mēnešiem Anglijā bija gadījums, kad ļoti populārs bērnu
raidījumu vadītājs Speits izdarīja pašnāvību. Viņš kopā ar draudzeni
bija lietojoši narkotikas, un draudzeni vannā ķēra sirdstrieka, kamēr
viņš blakusistabā gulēja. Puisis ļoti pārdzīvoja, aizgāja Pedingtonas
stacijā un pakārās. Daudzi vecāki bija ļoti sašutuši, kad bērnu
raidījumā, kuru Speits vadīja, tika paziņots par viņa nāvi, jo bērni
esot pārdzīvojuši un raudājuši. Vai dažu vecāku reakcija uz tavu
grāmatu nav līdzīga?
Es atceros, kā uztvēru nāvi bērnībā. Mums kaimiņos nomira radinieks,
kurš jau bija gados un dzīvoja kopā ar sievu. Dažas dienas pēc viņa
bērēm, kad es spēlējos ārā, pie viņu vārtiņiem pienāca kāds onkulis un
kādu laiku zvanījās, bet neviens vārtiņus nevēra vaļā. Es piegāju pie
onkuļa un kā jau labi informēta persona prasīju: "Vai jūs ejat ciemos
pie saimnieka vai saimnieces?" Viņš atbildēja: "Pie saimnieka". Es
viņam paskaidroju, ka saimnieks ir miris, un biju diezgan lielā
neizpratnē, kāpēc viņš pēc mana saprātīgā paskaidrojuma nepagriežas un
neiet projām, bet turpina grabināties pie vārtiem. Es, protams,
sapratu, ka saimnieka nāve ir bēdīgs notikums, bet vienlaicīgi tā kļuva
par normālu, reālu dzīves faktu, un es ar lielu rūpību to paskaidroju
svešajam onkulim. Varbūt arī bērniem, kuriem rodas jautājums, kāpēc
raidījumā nav onkuļa, var paskaidrot, ka onkulis ir nomiris un tūlīt
jums būs cits onkulis.
Bet ir arī vēlme pasargāt bērnu no visa sliktā, kas dzīvē varētu
notikt. Labi, dzīvē var notikt viss kas — tad vismaz grāmatās mēs viņu
pasargāsim.
Tur jau tā lieta, ka dzīvē bērnu no visa nesanāk pasargāt... Starp citu, tagad es skaitos pie bērnu autoriem, un mani aicina palasīt dzejolīšus tieši bērniņiem.
Un ko tu dari?
Es braucu un lasu dzejolīšus. Tā kā grāmata ir tāda, kāda tā ir, es viņiem prasu: "Kādi dzejolīši un kādas pasaciņas jums patīk labāk — par pilīm un princesēm vai par ikdienas dzīvi, tēti, māmiņu un bērniem?" Izrādās, ka visi šie bērni ir pārliecināti reālisti un korītī bļauj, ka viņiem patīk dzejoļi par ikdienu un māmiņu. Es nezinu, vai tā ir vienkārši pieklājība no viņu puses vai arī bērnam patiešām interesē apjēgt savu ikdienu.
Tad lasi arī dzejolīti par māmiņu, kura gaida?
Es parasti cenšos lasīt dinamiskākos ar kaut kādu sižetu, lai viņi galīgi neaizmieg.
Nav bijis tā, ka pasākuma vidū mani, ka skolotāja sastingst?
Nē, tos smagākos dzejoļus es cenšos nelasīt.
Interesanti, kāpēc ne?
Grūti pateikt. Acīmredzot šī reakcija ir atstājusi iespaidu arī uz mani. Es saprotu, ja esmu sliktais, mēģināšu vismaz nebūt briesmīgi slikts.
***
Kārlis Vērdiņš
- Dzimis 1979.gadā.
- Beidzis Latvijas Kultūras akadēmiju, studē LU Filoloģijas fakultātes doktorantūrā.
- Dzejoļu krājumi Ledlauži (2001), Biezpiens ar krējumu (2004), Es (2008).
- Par dzejoļu krājumu bērniem Burtiņu zupa (2007) saņēmis Literatūras gada balvu.
- Nodarbojas arī ar literatūras pētniecību un tulkošanu.
- Grupas Maukas basģitārists.