Knuts Skujenieks. Raksti. 8. sējums. Dzeja. Vēstules. Miscelāniji. Nordik, 2008
Sešos gados noslēdzies apgāda Nordik vērtīgais projekts — Knuta Skujenieka Rakstu izdošana. Astoņos sējumos apkopota lielākā daļa Skujenieka dzejas, atdzejas, rakstu literatūrkritikā un folkloristikā. Kā autoram labpatīk smiet, šāds sējumu skaits ir visādā ziņā optimāls — to viens cilvēks itin viegli var panest rokās.
Gals un sākums
Pēdējais, astotais sējums apkopo pēdējos piecpadsmit gados sarakstītos dzejoļus, tai skaitā arī vēl pavisam nesen iznākušos krājumus Tagad es esmu Aleksandrs (2006) un Mūsu dzīve nokalpotā (2007), kā arī līdz šim nekur nelasīto agrīno dzeju, kas sarakstīta no 1957. līdz 1962.gadam.
Publicēti arī tie nedaudzie "pretpadomju" dzejoļi — teksti, kuru sarakstīšana kļuva par vienu no apsūdzības punktiem Skujenieka tiesā, kam sekoja izsūtīšana uz soda nometni. Kā šajā sējumā atzīst pats autors, "tie nav nekādi dzejas šedevri", tomēr tos novērtēs katrs, kurš gribēs ko vairāk uzzināt par Knuta dzejnieka gaitu sākumu un biogrāfijas niansēm.
Grāmatu noslēdz Intas Čaklās apcere, kurā analizēti arī agrīno gadu darbi. To lasot, sāk urdīt ziņkārības velniņš un sāk gribēties, lai šajā sējumā būtu arī tie teksti, kurus no šodienas viedokļa varētu uzskatīt par blamāžu — Knuta pirmā publikācija, četrpadsmit gadu vecumā sarakstītais dzejolis Padomju cilvēkam sējumā pieejams faksimilā, un gribētos palasīt arī citus klupienus padomju ideoloģijas purvā — piemēram, arī apcerē minēto dzejolīti Jurijam Gagarinam, kurš likteņa ironijas dēļ publicēts 1962.gadā, trīs dienas pirms Skujenieka aresta. Mēs taču nemīlētu Knutu mazāk, ja redzētu, kādas grūtības jaunam, talantīgam atkušņa laika dzejniekam bija jāpārvar, lai nonāktu pie patstāvīga, nonkonformistiska pasaules skatījuma, un kāda bija šā ceļa gaita.
Dumpīguma sargs
Interesanta lasāmviela ir arī sējumā apkopotās Knuta vēstules no apcietinājuma. Galvenie sarakstes partneri līdztekus sievai Intai bijuši Imants Auziņš, Vizma Belševica un Māris Čaklais.
Lai arī lēģera laiks pieminēts vairākās Knuta intervijās un rakstos par viņu, šajos sešos gados pārdzīvotais tieši šajā sējumā pirmoreiz atklāts tik izvērsti, liekot arī lasītājam izjust kaut daļu no šī absurda un traģisma pilnā stāvokļa. Aizrauts projām no savas zemes un literārās vides, ieslodzītais alkaini tver katru rindiņu no tuviniekiem, iespēju robežās lasa literāro presi, priecājas par labiem, dumpīgu zemtekstu piesātinātiem kolēģu dzejoļiem un pārdzīvo, ja brīvībā esošo biedru darbos saskata konformismu un pielāgošanos.
Iespējams, tagad šīs vēstules ir viens no nedaudzajiem 60.gadu neangažētās kritikas piemēriem — rakstītas bez mazākās domas par publiskošanu, sūtītas bieži vien, lai sadotu sukas kolēģiem un atklāti rakstītu par situāciju valstī un literatūrā. Lai arī pats autors priekšvārdā atzīst, ka saprotamu iemeslu dēļ vēstuļu tonis ir pārlieku sakāpināts, daudzi viņa izteiktie vērtējumi par sešdesmito gadu dzeju ir aktuāli arī mūsdienās.
Cita tēma ir Knuta personīgā drāma, cietumnieka dzīves atklāsme, kurā cerības uz drīzu netaisnīgā sprieduma atcelšanu noraida vilšanās un apņēmība neatteikties no savas nonkonformiskās stājas varas iežēlināšanas labad, kā arī kolorīti nebrīvības sadzīves apraksti, kuros sastopama gan Raiņa simtgades svinēšana barakā, gan citu ieslodzīto aizmiršanās mēģinājumu vērojumi: "Protams, ja es tev sāktu stāstīt par visiem iespējamiem un pastāvošiem keifa (mūsdienās teiktu "kaifa" — K.V.) veidiem, — Tev mati saceltos stāvus. [..] Par tīriem narkotiķiem, kā magoņu sulu, morfiju un hašišu, nerunāsim. Injicē destilētu ūdeni, kaķu un žurku asinis, pat paši savas noņem vienā vietā un pāršļircē par jaunu. Dzer spirta laku, acetonu, "antifrīzi", bremžu eļļu, mahorkas novārījumu. [..] Un ja vēl ansamblī pievieno citus keifa veidus, kā pederastiju un onānismu (kuri visbiežāk kombinējas ar jau minētajiem), tad tā buķete ir pavisam pilna" (no vēstules V.Belševicai, 1965).
Astoņas liesmas
Knuta Skujenieka Raksti ir nozīmīgs izdevums vairāku apstākļu dēļ: pirmkārt, Latvijā dzejoļu grāmatas parasti nemēdz izdot pa otram lāgam (iespējams, šī situācija mainīsies — šogad jau izdoti Imanta Ziedoņa Ceļa sentimenta un Jura Kronberga Vilka Vienača atkārtoti izdevumi), tāpēc klasiskās Knuta grāmatas Lirika un balsis, Iesien baltā lakatiņā un Sēkla sniegā caur Rakstiem ieguvušas otru dzīvi.
Otrkārt, Knuts grāmatās nav publicējis visu, ko attiecīgajā laika posmā sarakstījis — laba tiesa dzejoļu apkopoti vākos tikai šajā izdevumā. Māris Salējs jau rakstījis par 6.sējumu, kurā līdzās krājumam Iesien baltā lakatiņā publicēti arī citi astoņdesmito gadu dzejoļi, kuru noskaņa ir pavisam atšķirīga — tie drīzāk prasās itin melnā lakatiņā sienami.
Treškārt, šis izdevums visā krāšņumā parāda vienu no visnozīmīgākajiem XX gadsimta otrās puses latviešu dzejniekiem, kura uzskati un darbi krietni ietekmējuši ne vienu vien dzejnieku paaudzi, sākot no 70.gadiem. Šķiet, plašākas publikas acīs septiņdesmitajos gados aizsāktā dzejas paradigma vienmēr palikusi aktīvās sešdesmito gadu dzejas ēnā, un tāpēc Knuta Raksti būs nopietns izziņas avots visiem, kas to pētīs.
Intas Čaklās sagatavotie komentāri katram sējumam un apcere Ieskats Knuta Skujenieka dzejā, kas publicēta pēdējā Rakstu sējumā, labi papildina viņas analītisko rakstu Knuts Skujenieks krājumā Latviešu dzejnieku portreti: Robežu šķērsotāji, robežu sargi (2007) un Jāņa Rokpeļņa monogrāfiju Smagi urbjas tinte (2006) — galvenos kritikas mēģinājumus analizēt Knuta literāro darbību.
Lai arī krājums Mūsu dzīve nokalpotā noslēdzas ar nepārprotamu mājienu ar sētas mietu — par dvēselītes ieiešanu baltā veļu pulciņā, — Skujeniekam jau Rakstu pēdējā sējuma atvēršanas svētkos izdevēji steidza piedāvāt jaunus literārus projektus. Tāpēc varam šķirstīt Rakstus ar domu, ka nekas vēl nav pabeigts un galīgs.