Osvalds Zebris. Zebrim sanāk stāsti, kur ironija par sevi un saviem varoņiem ir līdzsvarā ar jaunatklāsmi un vienlaikus ar spēju spēlēties. Un, kā zināms — kurš prot rakstīt labdabīgi, kaut ar ironiju par sevi, bez dzēlieniem pret citiem, tas jau lēnām rāpjas no iesācēju autiņiem. Ja Zebris rakstīs, nebaidoties no tantēm kritiķēm, tad pie vientulīgā Bankovska var piebiedroties arī Zebris.
Ieva Plūme. Ievai ir tik daudz ko teikt, ka no viena stāsta dažkārt varētu uzcirst divus trīs. Spēka meitai pietiek, dūšas gana. Tas tāpēc, ka nav baiļu no baltas p apīra lapas, viņa zina, ka papīrs visu pacietīs, viņa nebaidās ņemties pa rakstniecības virtuvi un daudz nebēdā par to, vai citroni sader ar tomātiem. Ievas teksti ievelk tieši šīs neprognozējamības dēļ.
Dace Šteinberga. Viņa būvē stāstu no jūtu un apdomas ķieģelīšiem. Smalki izvirpina detaļas un stāstu saliek it kā no puzles. Autore, kura ar cieņu izturas pret saviem varoņiem un neslaktē viņus, lai arī viņas paaudzes rakstītājiem tas pat vēl ir atļauts.
Un mani citi audzēkņi arī ir tikpat un katrs pa savam spilgti. Saturies, lasošā publika, gaidi manu izlaidumu!"
Šajā publikācijā stāstos par vienu tēmu ar vienotu uzstādījumu apvienojušies trīs jaunie autori. Kas katram sanācis — tas nu labticīgajam lasītājam vērtējams.