Ar Aiju Zariņu publiku iepazīstināt nenākas — robežpārkāpēja, formu
amplitūdas paplašinātāja, rāma estētisma pretiniece un mūžīgā oponente,
"trakā" māksliniece, kas atļaujas un provocē. Ja 80.gadu darbi jau
iekļaujami XX gadsimta otrās puses latviešu mākslas klasikā, tad, ko
iesākt un kā uztvert Zariņas pēdējo gadu meklējumus garīga aktīvisma un
ideju mākslas laukā, vēl nebūt nav skaidrs. "Māksliniekam ir zināmi
pienākumi sabiedrības priekšā" (Aija. Sast. A.Vanaga. Blankenfelde,
2007.,105.lpp.), mākslai esot jāveicina sabiedrības attīstība,
romantiska avangarda kaismē un Nikolaja Rēriha teosofiskās
kvazireliģijas garā sludinot, ka pasauli glābs tikai kultūra, kam
jāpakārto viss pārējais. Sastatīt pagātnes un šodienas izpausmes varēja
Zariņas lielajā retrospekcijā Princese uz zirņa pērn izstāžu zālē
Arsenāls, bet tagad aplūkojami 18 darbi, kas tapuši pēdējos gados.
Izstāde rosina pārdomāt, cik lielā mērā mākslas uztverei un analīzei
nepieciešams pazīt mākslinieka personību un darbu konceptuālo pamatu?
Klasisks modernisma uzstādījums lielā mērā paredz izolacionismu — darbi
runā paši ar savu formas spēku, savukārt laikmetīgāki teorētiskie
strāvojumi izceļ kontekstuālismu — lai kaut ko saprastu, ir jāzina viss
vai vismaz maksimāli daudz par pašu mākslinieku, viņa(s) nodomiem,
darbu rašanās apstākļiem utt. Pati māksliniece tā kā vairāk sliecas uz
konteksta pusi, apgalvojot, ka formas kultivēšana viņu nesaistot —
"saturs, idejas ir svarīgas, nevis forma" (turpat), "mākslas ceļu ejot,
ir jāzina garīgās mācības. Mēs apgūstam amatniecību un nezinām, ko ar
to iesākt" (turpat, 113.lpp.). Līdz ar to nebūtu lielas jēgas apcerēt,
cik veiksmīgi atrisināti krāslaukumu salikumi, līniju izteiksmība
u.tml. aspekti. Tomēr, izpaliekot teorētiskajam "rāmim", skatītājam
nākas iztikt bez priekšzināšanām vai arī atsaukt tās atmiņā no kaut kur
iepriekš lasītā. Kas paliek pāri bez daiļrunīgiem komentāriem? Nekas
daudz, vien bālas atmiņas par savulaik ekspresīvo formas modernizāciju,
kur elegantā sintēzē sakausēti Pablo Pikaso, Hoana Miro, fovisma,
primitīvisma un brutālisma elementi. Ja 80.gados tiešām uzrunāja paši
darbi, ļaujot izjust eksistenciālu spriegumu un dramatismu universāli
tveramā formu un emociju sasaistē, tad tagad runā tikai autore, darbiem
kļūstot par runātā ilustrācijām. Vai viss noticis pēc Hēgeļa, kas
uzskatīja, ka noteiktā mākslas attīstības pakāpē tās lomu pārņemšot
filozofija?
No "klasiskās" Zariņas ir atpazīstams antropocentrisms jeb cilvēka tēla
dominēšana, akcentētas līnijas un vairāk vai mazāk homogēnu krāslaukumu
lietojums, taču toņi ir kļuvuši maigāki, "pastelīgi", krāsa nav
ekspresīvi uztriepta, bet plāni ieklāta, un tēlotos cilvēciņus neplosa
nekādas kaislības, tie ir tik tievi un askētiski, ka atgādina astrālās
pasaules iemītniekus — plikpaurainus un maksimāli bezpersoniskus, bet
vai tādēļ universāli nozīmīgus? Ja nekā individuāla nav, tad jebkurš
identificēsies ar gleznas varoni? Vismaz daļa no tiem ir arī nosacīti
pašportreti, piemēram, Es un manas bruņas (2007) — cilvēciņš, kam
līdzās mētājas bruņas — kaut kas melns, netīrs un asociatīvi slikts
peldas saulaini zeltainā fona gaismā. Citi tēli zemu klanās, laikam
augstāku spēku priekšā (Pateicība, 2007) vai kaklus sagriezuši, lūkojas
uz augšu (Skatītāja, 2008) — virzienā, kur laikam jau ļaudis lūkojas
pārāk maz. Dzelzceļa tilta lokveidīgie režģi ienes darbu klāstā
pazīstamā Rīgas silueta vaibstus (Daugaviņa, Daugava, 2008), kam it kā
vajadzētu raisīt nozīmīgas pārdomas par latviešu likteņupi. Pa Zariņas
darbiem lidinās arī klasiskais svētā gara simbols — balodis (Daugaviņa,
Pieskāriens, 2008) un ik pa brīdim parādās acis ar skatiena kūļiem,
liekot iedomāties priekšmetu bīdītājus u.tml. "brīnumus" no paranormālo
parādību aprakstiem (Daugava, Skatīties, 2008). Viens no rudimentāriem
pašreizējā stila avotiem ir bērna zīmējuma naivitāte (Draugs, 2008),
bet ērmotā veidā izpeld arī jūgendiskas XX gs. sākuma vizuālās valodas
reminiscences, kas neko vairāk par samākslotu simbolismu un glītu,
bezproblēmu dekoratīvismu sasniegt nespēj (Roze, 2000).
Zariņa izvēlējusies maksimāli lakonisku, bezpersonisku formu, iespējami
mazāk atribūtu, lai panāktu "skaidrāku" ilustrāciju. Tomēr bez pašu
"Svēto Rakstu", proti, teorētiskā pamatojuma, pievienošanas ilustrācija
paliek karājoties gaisā un tai atliek uzrunāt ar Zariņas vārda
autoritāti, kas vedina uz ko līdzīgu Prāta vētras jaunā albuma moto:
"Tur kaut kam ir jābūt." Lai šis "kaut kas" iegūtu kaut cik iedarbīgas
aprises, redzamais jāskata kā vizuālā sadaļa plašākam un nenoliedzami
pretrunīgam "garīgās izaugsmes" projektam. To nav grūti iedomāties kā
sava veida provocējošu performanci — kad gleznot sen jau var vienalga
kā un komentāri pārsvarā akcentē plurālismu un daudznozīmību,
pasludināt, ka mākslai esot "viena nozīme" (Diena, 2008, 5.06). Tikai —
ko iesākt ar tiem, kas saskata nevis "pareizo", bet savējo nozīmi? Ja
mākslā vairs tikpat kā nav neapgūtu un nepieradinātu teritoriju, uz
avangarda statusu var pretendēt unificējošs esenciālisms ar totalitāru
pieskaņu, ko varam arī uztvert kā brīdinājumu par idejām, kam labāk
nesekot.
Māksla filozofijas pozā
Aijas Zariņas personālizstāde Daugaviņa. Galerija Daugava, līdz 30.VI
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.