Blaumaņa iela, kas pēdējā laikā piedzīvo lielas gastronomiskas pārvērtības, lai neteiktu – uzplaukumu, Rīgas vīriešu dzimuma ilgdzīvotājiem arvien saistīsies visupirms ar slaveno alus bāru Zem ozola. Tiem, kas to nav paši pieredzējuši, tāpēc lūko šā iestādījuma izpratnei tuvoties caur kultūrvēstures prizmu, ieteicams neaizbraukt pārāk tālu pagātnē – Zem ozola nebija nekas kopīgs ar Blaumaņa aprakstīto laiku krogu un pārējo dzertuvju līksmībām. Alutiņi, vecais brāli vai Krambambuli te neviens nedziedāja, ja nu tikai pats krogs neuzlika kādu maģa lenti (galvot nevaru, jo neatceros, vai te kāda mūzika vienmēr bija, atceros tikai to, ka murdoņa drūmi piepīpētajā telpā bija skaļāka par citiem trokšņiem), un nekādi citi latviski tautiski izpaudumi arī nebija vērojami. Toties te bija kas cits – alus.
Jaunajai paaudzei jāpaskaidro, ka padomju laikā alus bija tāds dzēriens, kura veikalos biežāk nebija nekā bija, un gandrīz nekad alu veikalos nevarēja dabūt tad, kad to visvairāk gribējās, proti, vasarās, un uz Jāņiem jau nu nepavisam. Tad nu atlika tikai alus bāri, bet Rīgā tādu bija pavisam maz. Tikt iekšā Zem ozola, protams, nebija iespējams tā, kā krogos tiek iekšā tagad – atverot durvis un ejot iekšā. Tolaik aiz katra kroga durvīm dežurēja iekšālaidējs, pareizāk sakot – iekšānelaidējs, kas bez trinīša pie atslēgas neķērās. Protams, padomju alus bāriem bija vēl viena īpatnība – tajos nesniedzās iekšā ateistu valsts ideoloģijas garās rokas, tāpēc šajos bāros alus bija kristīts ar svēto vai varbūt arī ar parasto krānūdeni.
Taču tās jau ir detaļas, kuras velti meklēt Blaumaņielas šodienā. Tagad te veras vaļā krodziņš pēc krodziņa – Viesistaba Vintage un uzbeku čaihana ir no pēdējām šai ķēdē. Vistuvāk aprakstītajam Zemozolam, precīzāk sakot – vietā, kurā vēl nesen atradās slāvu restorāns, tagad notiek gājiens "atpakaļ pie saknēm". Uzreiz jānomierina neveģetārieši – ja ieklīdīsit Terrā un ieraudzīsit daudz jaunu ļaužu, kuros pēc uzvedības var pazīt reklāmas industrijas darboņus, tas vēl nenozīmē, ka esat iemaldījies veģetāriešu saietā. Nē, drīzāk tā ir zīme, ka krogs ir labs, jo reklāmisti labāk nekā citi zina neuzķerties uz pašu radītajiem produktiem un apmeklēt tikai tās iestādes, ko iesaka paziņas un citi uzticami cilvēki.
Uzsvērti askētiski dizainētajā restorānā Terra šos reklāmistus ievilinājusi viņu industrijā neiespējamā radošās brīvības sajūta – tu pats veido sava šķīvja saturu no skaidri saredzamām sastāvdaļām, nevis rožainiem solījumiem. Šo iespēju dod garā lete, kurā atrodas visi produkti, un viesmīļmeitenes, kuras pēc jūsu pasūtījuma to visu krauj bļodā un mazliet sakrata. Terraboksa piepildīšanas secība ir šāda: vispirms pamatsastāvdaļas (svaigi spiesti kartupeļi, ceptas grūbas vai rīsi ar biešu piedevu), tad mērces, pēc tam gaļa vai sēnes, beigās dārzeņi un dekorācijas. Līdzīgi jārīkojas, veidojot salātu boksu. Protams, ēdienkartes lapiņa satur arī dažus miksēšanas ieteikumus, tomēr noteicējs esi tu pats, apmeklētāj. Viss notiek ļoti ātri, garšo labi un nemaksā dārgi, turklāt iespējama arī līdzņemšana. Ja garšas nianses būsi samiksējis tā, ka pašam brīnums, nevaino reklāmu un nākamreiz deleģē savu izvēles brīvību Terra viesmīlēm, viņas zina, kā.