..), Kultūras ministre Helēna Demakova izteica domu, ka vairāk par 30 producentu kompānijām (studijām) filmu ražošanai – tas esot stipri par daudz tik mazai valstij kā Latvija. Un „pamāja”, ka drīz jau situācija mainīšoties – tiekot strādāts arī pie tā, lai sašaurinātu to personu vai kompāniju loku, kas varētu pretendēt uz valsts līdzekļiem Latvijas filmu nozarē.
Lai gan ministre runāja citā kontekstā, neviļus prātā nāca vārds no padomju laikiem – centralizācija. Tas ir – situācija, kad vara (nauda, tehnika, idejas, informācija – daudz kas uz šīs pasaules pakļaujas centralizēšanai) ar likuma spēku tiek koncentrēta aizvien šaurākā personu lokā.
Tāpēc pilnīgi citā gaismā iespējams palūkoties uz tā saucamo Dziesmu svētku biļešu deficītu, pie kura rašanās savu roku izrādās pielikusi tā pati Kultūras ministrija, rezervējot 11 828 biļetes uz atklāšanas, 5039 – uz noslēguma koncertu. Un atkal prātā aizķeras padomju leksika – ministrija ir radījusi blata sistēmu. Iespējams – 6000 rezervēto biļešu jaukto koru dalībniekiem un 2620 kolektīvu vadītājiem (tiešām uz katriem trim koristiem ir pa pusotram vadītājam?) palīdzēs realizēt lielisku šovu, kad dziesmās saplūdīs tauta (parastie skatītāji) ar dziedātājiem – to mēs redzēsim koncertā vai tā translācijā TV.
Taču man nudien liekas nepelnīta privelēģija tik gigantiska biļešu skaita – 8247 gab. - „rezervēšana” (blata radīšana) Saeimas un Valsts prezidenta kancelejas pārstāvjiem, Dziesmu svētku rīkotājiem un mistiskajiem „citiem”.
Šai sakarā rodas vismaz divi kutelīgi jautājumi. Pirmais: elementāri saskaitot Saimā, Prezidenta kancelejā un rīkotāju orgkomitejā nodarbinātos, top skaidrs, ka pie priveleģētajiem tiek pieskaitīti arī viņu ģimenes locekļi un droši vien draugi un citi „vajadzīgie cilvēki”. Vai visi šie valsts struktūrās nodarbinātie svarīgie cilvēki, viņu palīgi vai ģimenes locekļi nav spējīgi saplānot savu laiku un nopirkt biļetes i-netā vai Biļešu servisa kasēs (jādomā, viņi nepieder pie maznodrošināto sugas, kam KM uzdāvinās biļeti par, tēlaini runājot, „skaistām acīm” – piederības privileģēto ierēdņu klanam)?
Otrs: visādiem fuivārdiem nosodot spekulāciju ar deficītajām Dziesmu un deju koncertu biļetēm, mēs aizmirstam, ka arī šis jautājums patiesībā ir jautājums par biznesa morāli: jo „spekulanti” jeb biļešu pārpircēji – tie vienkārši ir apsviedīgi cilvēki, kas uzoduši izdevīgu biznesa nišu un par to nosodīt brīvā tirgus apstākļos ir vienkārši muļķīgi – tad jau arī pasaulē cienījami mākslas izsoļu nami būtu jāklapē ciet, jo viņi nodarbojas ar to pašu – lētāk iegādāto pārdod dārgi! Pēc būtības arī Kultūras ministrija ir uzupurējusi tiesības būt valsts spekulantei – pirmkārt jau bremzējot un stipri ierobežojot dabisku biļešu apriti, otrkārt, radot īpašu kastu, kas pa blatu var tikt pie biļetēm, pēc kurām „renģu ēdāji” stāvēja rindās pusi dienas.
Turklāt, es nebūt neiebilstu, ka ir jābūt zināmai rezervei „neparedzētiem gadījumiem” – ja nu Dziesmu svētkus nolemj apmeklēt Putins, Madonna, Bjorka vai pat Baraks Obama? Ko var zināt – brīnumi ap šo pasaules kultūras fenomenu – dziedošo nāciju - var notikt? Taču tādā gadījumā būtu bijis tikai stratēģiski tālredzīgi jau laikus, pirms publiskās biļešu laišanas apgrozībā kaut vai Demakovas kundzei izskaidrot – lūk, mums Mežaparka estrādē būs sektori, kas paredzēti pašmāju un ārvalstu viesiem, svarīgām „selebritijām”, valsts galvenajām amatpersonām – nu, kāds tūkstotis sēdvietu, uz kuriem būs ielūgumi, nevis biļetes.
Nevis, izmantojot varas privilēģijas, nodarboties ar centralizāciju un veicināt blatu. Es tā drusku piemetu, izmantojot "Lursoft" atrodamo informāciju par atbildīgajās valsts struktūrās nodarbināto skaitu: sanāk, ka uz katru Saeimas deputātu, Prezidenta aparāta un, lai jau tiek arī tiem, - Ministru kabineta locekli Kultūras ministrija uzurpējusi 16 svētku biļetes! Mēs tiešām esam vareni – blats rullē!