."). Pergamas muzejs, līdzīgi kā Britu muzejs Londonā un Luvra Parīzē, ir krātuve, kur vēstures interesenti var iestrēgt uz vairākām nedēļām. Bez pastāvīgās ekspozīcijas tur skatāmas arī pagaidu izstādes. Šobrīd tur apskatāmas divas lieliskas izstādes, kas pelnījušas īpašu uzmanību. Viena ir līdz 21.jūnijam aplūkojamā Dionysos — Verwandlung und Ekstase jeb Dionīss — metamorfoze un ekstāze.
Dionīsa sejas
Dionīss, pazīstams arī kā Bakhs, ir/bija sengrieķu vīna, reibuma un ekstāzes dievs, viens no divpadsmit Olimpa iemītniekiem. Reibums kā apziņas stāvokļa maiņa tika interpretēts kā dievišķā izvirdums. Dieva un tā sekotāja (caur reibumu) saplūšana ir bezprecedenta gadījums grieķu mitoloģijā. Arīdzan Dionīsa netveramā, reibinošā personība dara viņu pretēju tipiski grieķiskajam — loģikai un prāta skaidrībai. Pretruna starp Dionīsu un raksturīgi grieķisko Apolonu vēlāk auglīgi iedvesmo Rietumu kultūras diskusiju, lielā mērā caur Frīdriha Nīčes darbiem. Grieķi paši šo pretrunu risināja, uzskatot Dionīsu par visai vēlu nākušu jaunu dievu, svešinieku, kurš ieradies Grieķijā no Trāķijas. Tieši tāpēc Dionīss bija sevišķi fascinējošs.
Izstādes nosaukums atspoguļo asociācijas ar Dionīsu — ne vien vīna, ekstāzes, mūzikas un dejas, bet arī metamorfozes, maskēšanās un teātra dievs (ne velti izstāde ir tapusi sadarbībā ar, citu starpā, Eiropas Teātra un festivāla projektu). Sevišķais šajā aizgrābjošajā un informatīvajā izstādē ir ne vien tas, ka tu iznāc no tās ar pilnīgu priekšstatu par Dionīsu (nevis saputrojies un noguris, kā ir ar vairumu antīko ekspozīciju, kas prezentē priekšmetus, nevis stāstus), bet arī, ka izstāde Dionīsa mītu izstāsta ar vienreizēji vērtīgu priekšmetu palīdzību. Tajos apmeklētājs arī redz Dionīsa transformāciju cauri laikam — laikam ejot, viņš kļūst jaunāks, nevis vecāks. Piemēram, uz amforas no apmēram 520.gada p.m.ē. viņš vēl ir redzams kā trakulis gados ar plaši ieplestām acīm un bārdu, bet gadsimtu vēlāk — maigs jauneklis marmorā un bez bārdas.
Neredzēti darbi
Dionīsa izstāde papildina vēl iespaidīgāko grieķu dievu izstādi, kas apskatāma līdz 5.jūlijam — Die RŅckkehr der GĻtter — Berlins verborgener Olymp jeb Dievu atgriešanās — Berlīnes slēptais Olimps. Ar šo izstādi, ko atvēra pērn, Pergamas muzejs svin Otrā pasaules kara beigās uz PSRS aizvesto muzeja eksponātu Berlīnē atgriešanās 50 gadu jubileju. Pazīstamākais no šiem eksponātiem bija pasaulslavenā Pergamas altāra frīze.
Kopīgā projektā ar kādu brazīliešu fondu svarīgākie grieķu un vēlāk romiešu adaptētie dievu tēli tika nogādāti Brazīlijā un tur restaurēti. Tagad šie dievi atgriezušies Berlīnē. Katram iedalīta sava istaba muzeja augšstāvā, tie izvietoti to vēsturiskās attīstības secībā attiecīgo laikmetu kultūras kontekstā — kā upurēšanas ansambļu tēli tempļos, kā sabiedrisko telpu un ēku rotājumi, kā romiešu villu un dārzu statujas. Viens no fascinējošākajiem tēliem, kas bijis tik labi paslēpts pat no speciālistu acīm, ka nav nokļuvis nevienā teātra vēstures grāmatā, ir cilvēka izmēra II gadsimtā p.m.ē. marmorā veidots aktieris, kurš saģērbies par Paposilēnu aitādā — grieķu mitoloģijas vecāko un mierīgāko silēnu (silēni bija Dionīsa kompanjoni). Tas ir apbrīnojami smalki un detalizēti veidots, turklāt lieliski saglabājies tēls, bet tādi arī ir vairākums pārējo priekšmetu, piemēram, krāsainais keramikas vīna biķeris auna galvas formā ar uz maliņām uzgleznotu satīru, kas vajā nimfu. Izstādē redzamie trauki ir sevišķi informatīvi, jo tie ataino upurēšanas ceremonijas un dievu savstarpējās attiecības. Taču tās ir skulptūras, kas izraisa spēcīgāko estētisko iespaidu, tik dzīvi veidotas marmorā, ka, šķiet, tās sastingušas kustībā. Tāda ir arī 1,90 m augstā Atēnas statuja no 150.gada p.m.ē. ar mežģīņu "vairogu". Ikonisks ir mīlas dievietes Afrodītes (romiešu Venera) dzimšanas atveidojums marmorā, kurā tā redzama brienam ārā no jūras, atglaužam sev matus. Šī aina, kā arī visa izstāde kopumā ir apbrīnojama atklāsme.