Spilgts piemērs ir cita dabas dota komiķa Jāņa Jarāna nesenā aktieriskā uzmirdzēšana Indrāna lomā Laura Gundara iestudējumā. Patiesībā S.Bless talants un personības pievilcības šarms ir arī vienīgais, kas glābj situāciju, lai J.Rijnieka pieskatītais (nepārliecina, ka atbildīgi režisētais) priekšnesums neiegāztos dziļā bezgaumības atvarā. Manuprāt, šādai nevajadzēja būt aktrises monoizrādei, Svetlana Bless bija pelnījusi režisora lielāku profesionālo pieslēgšanos. Protams, protams, bezgaumība bija tīša un apzināta, un vienīgie, kas to spītīgi atsakās saprast, ir latviešu un igauņu kritiķi, kas, nabadziņi, domā klišejās. Tā trekniem burtiem ir aprādīts programmiņā. Parasti neuzķeros uz šī skumji nozelētā joka lamatām, tomēr šoreiz aforisms aizķēra. Tāpēc mēs te visi esam sanākuši kopā, lai lauztu klišejas un gara nabadzību un vienkārši pabaudītu izklaidi bez dziļiem zemtekstiem. Izrādes sākumā režisors aicina izspēlēt kolektīvu rituālu. Jauki. Šokējoši ir nevis tas, ka cilvēki tiešām slienas kājās, vispirms gan saskatījušies, ko darīs citi (es arī), bet tas, ka noliec galvas tikpat svētsvinīgi kā pie Brīvības pieminekļa, nesagaidot paskaidrojumus, ko īsti godina. Beigās izrādās — galva bija jānoliec muļķībai. Tā skatītājus izāzēja neirolingvistikās programmēšanas noslēpumus apguvušais režisors. Gluži kā tāds Kašpirovskis. Latviešiem kā pieklājīgiem (arī liekulīgiem) cilvēkiem gribas uzmundrināt aktierus, lai viņi vieni nejustos tik neveikli un pamesti. Lai atbalstītu šajā izrādē lieliskos aktierus Jāni Reini un Mariju Bērziņu, kam jāizspēlē samocīta Autora un Remarkas kaķēšanās, ne to vien izdarīsi, kā piecelsies. M.Bērziņa par šo mazo pazemojumu atmaksāja ar sulīgām estrādes dziesmām krievu mēlē, kuras izpildīja ar godīgu Kerijas krampi. Atkal jautājums, kam tiek tērētas aktieru patiesās spējas, enerģija un dzīves laiks? Pat tas, ka latviešu un igauņu kritiķiem bezcerīgi pietrūkst humora izjūtas, kā mēs visi labi zinām, manuprāt, nepadara skaidrāku, kas īsti notiek 1.cēlienā. 2.cēliens skaidrāks — tā ir maza anekdote par to, kā kāda visumā jauka, bet aprobežota Pulkveža atraitne tiek iznesta cauri. Ārsti, lai tiktu vaļā no uzmācīgā sievišķa žēlošanās par viņas klejojošo nieri, piešķir viņai divas smalkas slimības — nihilisimus un logoreja gradus gravis, un kundzīte, aiz prieka palēkdamās, aizskrien lielīties savām draudzenēm. Līdz kāds medicīnas students salauž viņas dzīvi, pateikdams, ka tas patiesībā nozīmē "nekas" un "lielā vārdu caureja", citiem vārdiem — lielā simulante. Šī anekdote tiek izstiepta stundas garumā, un ko darīt tiem, kas kā par nelaimi jau zina, kas ir logoreja? Vainojiet sevi par savu nožēlojamo zināšanu nastu un domīgumu, par klišeju pilno galvu, kas atļaujas no šīs anekdotes prasīt vēl kādu pievienoto vērtību. Droši vien, ka tas ir ļoti nūģīgi, bet kāpēc tad vairākas stundas sēdēt teātrī? Igauņu rakstnieka J.Smūla (1922—1971) humoristiskie vēstījumi nav pārāk asprātīgi un oriģināli. Daudzkārt dzirkstīgāk šīs katram pazīstamās izjūtas attiecībās ar visur esošajiem slimību draudiem aprakstījis angļu asprātis Džeroms K.Džeroms romānā Trīs vīri laivā, uzrakstot savu lielisko teikumu par "ūdeni celī". Zināt taču, vai ne? Īsi sakot, man šoreiz izgāja kā kurpnieka sievai, kurai Pulkveža kundze, bezmiega mocīta, naktī slimnīcā kratīja sirdi, bet viņa, muļķe, ņēma un aizmiga. Es neaizmigu, jo no sirds gribēju baudīt "vienkāršu izklaidi parastiem cilvēkiem", bet nesanāca. Visādi jautājumi rosījās galvā. Ja humoristiskā vēstījuma pamattēma ir ārsti un galvenais refrēns "ārsti neko nesaprot", tas tomēr ir pārāk vulgārs spriedums (pat komēdijā), lai režisors neieņemtu pret to savu pozīciju, lai kas tas nebūtu par žanru — traģēdija vai "kašmars" (izmantojot Pulkveža atraitnes leksiku). Vai ir kāda nozīme, ka izrāde iestudēta laikā, kad mediķi nonākuši līdz divu dienu streikam (galu galā J.Rijnieks vienmēr bijis režisors, kuru interesē būt sociāli atbildīgam)? Vai tas ir solidārs rokas spiediens vai tieši otrādi? Kam īsti tika mērķēta intermēdija — Autora dzēliens par pārlieko jūsmošanu starpbrīdī kafejnīcā, skatoties Nekrofilu (izrādei gan tikai viens cēliens), ko Jānis Reinis, mazliet nokaunējies, izrunā, skatoties acīs 1.rindas sirmgalvjiem, kas, man šķiet, šo izrādi nemaz nav redzējuši un arī neskatīsies, un kritiku nav pelnījuši. J.Rijnieka iestudējums diemžēl neuzdeva citu jautājumu kā vien — cik dziļi jānoliec galva paviršības un demagoģijas priekšā?
Piekrītu kurpnieka sievai
Juhans Smūls. Pulkveža atraitne. Režisors Juris Rijnieks. Nacionālā teātra Aktieru zāle Ne brīdi neesmu apšaubījusi aktrises Svetlanas Bless komiķes talantu. Vienlaikus viņa noteikti pieder tiem aktieriem — komiķiem, kuri būtu tā vērti, lai režisori viņiem uzticētu arī nopietnas dramatiskās lomas, kurās māža priekšplāns neaizņemtu visu telpu un aktieris būtu redzams savā dabiskajā veidolā bez ukraiņu šovbiznesa slavenākā ērma Verkas Serdjučkas follijas bruņucepures zvaigznes virs galvas.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.