Politiskā rudens raža

gadā: "Es esmu gruzīns!" Šis Jāņa Krieva tekstuālais darbs Saruna ar Volfu Fostelu uzdod jautājumu, vai Fluxus virziena politiskais patoss var palikt aktuāls un nepārvērst māksliniekus žurnālistu konkurentos. Ja laikmetīgās mākslas skates nereti ņudz no politiskiem darbiem (2007.gada Venēcijas biennāles Arsenāla ekspozīcija spēja uzdzīt nelabumu daudziem estētiski orientētiem skatītājiem), vēršoties pret Irākas karu un ko visu vēl ne, tad varbūt šī ir īstā izdevība Rudens renesansei? Laikmetīgās mākslas centra direktore Solvita Krese kādā nesenā konferencē uzsvēra, ka mākslas laikmetīgums neslēpjas izteiksmes līdzekļu izvēlē, bet spējā reflektēt par savu laiku (paliek gan nenoskaidrots, kā izmērāma šīs refleksijas specifiski mākslinieciskā dimensija un kā vērtēt apstākli, ka "savs laiks" daudziem var nenozīmēt problēmas, kas kopīgas ar citiem šajā laikā mītošajiem). Daudz kritizētā Rudens kopizstāžu tradīcija šogad pavērsta gauži sen pazīstamo tematisko izstāžu gultnē — padomju laikā māksliniekiem bieži nācās veltīt darbus cīņai par mieru kādās tālās zemēs, dižo uzvaru un revolūciju atcerei u.tml. politiskiem iemesliem. Visu atnesto darbu eksponēšanas ideja arī laimīgi atmesta, tomēr uzticoties paaudžu un specializācijas ziņā daudzveidīgai žūrijai (Aija Zariņa, Inese Baranovska, Imants Vecozols, Normunds Pucis, Kirils Panteļejevs). Latviešu mākslā sava redzējuma un formas izkopšanas ziloņkaula tornis parasti šķiet svarīgāks, bet aktuālas tēmas — augsne valstiski atsvešinātām un seklām klišejām. No otras puses, augustā politikas personiskais aspekts iznira pavisam elementārā līmenī — bažās par katra indivīda nākotnes plānu drošību. Ja kreiso ideju šūpulis "vecā" Eiropa ar pēdējos gados sazēlušo antiamerikānismu izrādījās svārstīga, tad Austrumeiropai šis Krievijas provokatoru aiz matiem pievilktais casus belli ar Gruziju skaudri atgādināja, ka neatkarība un kaut relatīvā labklājība var nebūt garantētas pat zem NATO lietussarga (Vijas Dzintares meitenes skulptūriņa ar caurumaino lietussargu tam ir ļoti literāri atainots ilustrējums). Vai šie pēkšņi atdzīvojušies 1940. gada rēgi, apdraudējuma un briestošas apokalipses noskaņas spēj arī sapurināt līdz radošai veiksmei? Vispirms jākonstatē, ka pazīstamu mākslinieku vārdu nemaz nav daudz — tematiskais uzstādījums droši vien daļu potenciālo dalībnieku aizbaidījis, toties piedalās diezgan daudz jauno, manāmi cittautieši, tai skaitā daži gruzīni. Ekspozīcija Dzelzceļa muzejā šķiet vairāk uzrunājoša ar padrūmo interjeru un restotajām šķērssienām, pie kurām ne tikai eksponētas gleznas, bet Kirila Panteļejeva, Anša Dobičina un Jāņa Novika instalācijā pulciņš reālistisku manekenu nolikti "pie sienas" burtiskā nozīmē, liekot iedomāties aiz muguras stāvam armijniekus ar kalašņikoviem. Visspēcīgāk gaidāmos sliktos laikus atgādina Mārtiņa Rozenfelda instalācija Vingrinājums — gulta ar asfalta matraci: "Darbs simbolizē un mudina uz ironisku sagatavošanos Trešajam pasaules karam jeb vingrināšanos attiecīgajiem apstākļiem." Patiesi, atceroties mājas zaudējušos gruzīnus, ko žurnālisti iztaujāja visai nožēlojamās pagaidu mītnēs, šis ir tikai mērens pārspīlējums, atgādinot, ka tik pašsaprotamas lietas kā miers, darbs un mājvieta var piepeši pārvērsties grūti sasniedzamā sapnī. Pāri visam dominē Normunda Puča un Norberta Skrauča video Garabandala ar ticīgo ekstātiskajām vīzijām par Krievijas iekarojumiem un komunisma atgriešanos kā apokalipses scenārija posmiem, bet no augšas zāli pārlūko tautu tēva Josifa Visarionoviča milzu portrets (Saules zaķi, Kurš tagad ir gruzīns?). Savukārt Latvijas Mākslinieku savienības galerijas ekspozīcija šķiet krietni vairāk tradicionāli paplūdusi, haotiska un bezmērķīga. Kopumā šāgada darbu emocionālo toni jūtamāk nosaka dramatiski ekspresīvas, dažkārt neoekspresionistiskas vai murgaini sirreālas notis, kara un militārisma, kā arī ilustratīvi "gruzīniskuma" atribūti — pareizticības un ikonu glezniecības elementi, rozes (rožu revolūcijas simbols), Gruzijas vīni, minerālūdens Boržomi, dienvidnieciski skati u.tml., kas gan vairāk atgādina primitīvu pieskaņošanos izstādes tēmai. Tikmēr Gruzijas kara interpretācijas plašums turpina arī senāko laiku tematisko izstāžu tradīcijas, kad tēmas "cepure" ir tikpat kā bezizmēra, ļaujot jebkurus radošos meklējumus (vai atradumu tiražēšanu) pastūķēt tai apakšā. Tā varētu brīnīties, kas īsti kopīgs Gruzijas notikumiem ar Birutas Baumanes skumjajiem klauniem, Ilzes Avotiņas spilgtajām Venēcijām, Baibas Osītes koku gabaliņu paklāju vai Pētera Sidara sakausēto plastmasas dakšiņu panno (nebūt neizslēdzot šo darbu kvalitātes citā griezumā). Pretruna starp ikgadējās jaunrades "ražas" atrādīšanu un konceptuāli mērķētu notikumu netiek atrisināta, lai arī šis solis ir vismaz drosmīgs mēģinājums pavilkt tradicionālo pasākumu laukā no indiferentā salonisma muklāja.