Maza meitenīte lauku puķu vainadziņu galvā pustumsā tuvojas pa Doma baznīcas garo eju. Kā pa taisnu stigu altāra virzienā, kura priekšā izvietojies Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un profesionālo koru kopkoris — Valsts akadēmiskais koris Latvija, kamerkoris Ave sol un Latvijas Radio koris. Katedrāles plašajā telpā, kuru jau piepilda Anima Solla meiteņu balsu rimtā aleatorika un kuras sānu malās vēl klusē Vecumnieku mūzikas un mākslas skolas meiteņu un Rīgas Doma zēnu koris. Tā sākās XXIV Vispārējo latviešu dziesmu svētku Garīgās mūzikas koncerts, kura uzdevums bija vienot visus kopīgā svētsvinīgā noskaņā. Astoņi diriģenti — Liene Batņa, Viesturs Gailis, Mārtiņš Klišāns, Maestro Imants Kokars, Sigvards Kļava, Aigars Meri, Māris Sirmais un Andris Veismanis bija mūsu gidi šī koncerta skanējumu sakrālajā arhitektūrā, kurā starp klasiskiem balstiem iekļāvās piecu speciāli šim notikumam pasūtītu opusu pirmatskaņojumi. Nevienu gan īpaši neizceļot. Tālab garīgās mūzikas vakars nevienā aspektā neizvērtās par laicīgi saspringtu radošo sacensību.
Pēkšņi sajutu, ka šeit nav jānoskaidro labākais darbs vai spilgtākais priekšnesums. Te katram ir sava, noteikta vieta un uzdevums divpadsmit autoru kompozīcijā, ko Rihards Dubra iecerējis "kā mistēriju, kā vienu sakņdarbu, kā vienu lūgsnu, kā vienu Dievkalpojumu." Tā kopā veidojās Mesa kā augstākas kārtas forma, kurā iekļaujas gan mūsu dažādu paaudžu laikabiedru Jura Karlsona, Riharda Dubras, Imanta Mežaraupa, Georga Pelēča, Andra Dzenīša, Pētera Vaska, Ērika Ešenvalda, gan klasiķu — Emiļa Melngaiļa un Lūcijas Garūtas opusi. Arī pāragri aizsaulē aizgājušā Roberta Liedes 2.simfonijas daļa Mana dvēsele ir klusu uz Dievu.
Tā ir liela, vairākiem atklājumiem svētīta bagātība, tomēr klausītāji lūgti starp skaņdarbiem neaaplaudēt. Lai netraucētu garīgās mūzikas straumei, kuru uz brīdi pārtrauca vienīgi mācītāja, Doma evaņģēliski luteriskās draudzes dekāna, Elija Godiņa uzruna.
Jura Karlsona kantātei Laudate Domino, kas nesteidzīgi uzplauka stīgu instrumentu un mazās solistes vokalīzē, pēcāk jau pilnā orķestra, ērģeļu un kora skanējumā, šajā Dievkalpojuma mesā bija ievada (Introit) loma, kam sekoja tīri gregoriskais Kyrie, latviski klasiskais Emiļa Melngaiļa Dāvida pslams, Imanta Mežaraupa Alleuja, pareizticīgs Credo, līdz pat Sanctus un Agnus Dei šajā kopīgajā 12 autoru Mesā. Visapkārt klusums zied! — J.Karlsona mierpilnajā opusā dzied mazā soliste Lelde Matveja, dodot toni sirsnīgai skaidrībai un mažora krāsai visas kantšates garumā, līdz plašā līdzenuma horizontu iezīmē Kristīnes Gailītes spodrais, augstais soprāns. Šo būvi sargā droša, senlaiku askētiskās gregorikas intervālu paralēlismā balstīta konsonanšu siena.
Tikko manāmi paklanījies izpildītājiem, Māris Sirmais neuzkrītoši atstāj savu diriģenta vietu vokālās grupas Anima Solla dziedātās intermēdijas laikā, lai pēc mācītāja uzrunas (arī tā, starp citu izskan mūzikas aleatorikas fonā!) un gregoriskā Kyrie senlaicīgi paskarbā kontrapunkta XII gs. stilā Schola Cantorum Rīga vīru balsīs, kopīgo Mesu no sānu velvēm turpinātu diriģente Liene Batņa ar Vecumnieku mūzikas un mākslas skolas meiteņu kori un Riharda Dubras Gloria.
Emiļa Melngaiļa, diriģenta Aigara Meri un jauktā kora klasiski stabilajā muzikālajā lasījumā noklausījušies Dāvida psalmu (Kā briedis brēc pēc ūdens upēm,) piedzīvojam Imanta Mežaraupa Alleluju, kas svaigās intonācijas, daudzveidīgās orķestra un kora krāsu paletes, arī telpiskuma dēļ jauktā, meiteņu un Rīgas Doma zēnu kora kopīgā izpildījuma ar baznīcas zvanu imitāciju kora balsīs un diriģenta zizli Mārtiņa Klišāna rokās personiski man bija spilgtākais šī koncerta lūgšanas brīdis, līdzās Ērika Ešenvalda jau žilbinošā spožumā un enerģijā starojošais Gavilējiet Dievam visas zemes vakara noslēgumā. (Abi ir bija pirmatskaņojumi.) Bet tā teikdama es grēkoju pret lūgšanas kopīgo, meditatīvo ritējumu. Piedodiet!
Pareizticīgo a cappella dziedāšanas tradīciju pamatīgumā un Arvo Perta stilistikai un, vienlaikus, krievu senajam garīgajam kantam tuvā domāšanā šajā ekumeniski vienojošajā Dievkalpojumā iederējās Georga Pelēča Veruju pareizticīgo mūzikā dziļi pieredzējušā diriģenta Aigara Meri vadībā. Kontrastam — saulaini vitāls, brīžiem pat dejisks slavinājums Dievam, kādu savā Sanctus koriem radījis Uģis Prauliņš. No gara, plaša trompetes un mežraga instrumentāla sauciena daudzās tālīnās atbalsīs izaudzēta koncentrēšanās Andra Dzenīša vērienīgajā simfoniskajā opusā In Se I, ko diriģē Andris Veismanis. Kopainā organisks ir Pētera Vaska Agnus Dei jau labi pazīstamajā komponista spējā vienotā mūzikas izteiksmes spēkā apvienot ārējo un iekšējo drāmu, labi zināmo un mums tik svarīgo Lūcijas Garūtas lūgšanu Mūsu Tēvs debesīs. Tai skanot Maestro Imanta Kokara vadībā visi cēlāmies kājās kopīgai lūgšanai, kā toreiz, kad vēl atmodas sākumā to atguvām viņa izlolotā kora Ave sol balsīs.