Līdz šim tikai eiropiešu kristīgās kultūras profesionālās mūzikas augļi — akadēmiskās mesas, oratorijas un rekviēmi, kas tapuši pēdējos trijos gadu simtos, bija ikgadējo Garīgās mūzikas festivālu saturs, kuru tā rīkotājs un galvenais īstenotājs, Valsts akadēmiskais koris Latvija kopā ar saviem radošajiem partneriem klausītājiem arvien atklājis augstā mākslinieciskajā kvalitātē. Taču sakrālā mūzika, kultūra, domāšana ir daudz plašāka un to iespējams parādīt daudzveidīgāk — atbilstoši savam atvērtajam kārtas skaitlim šogad pierāda 11. Starptautiskais garīgās mūzikas festivāls.
Festivāla tēmas spektra paplašināšanu noteikti piesaka ambientās un
elektroniskās mūzikas komponista un izpildītāja Raimonda Tigula,
prozaiķes Noras Ikstenas un videomākslinieka Ginta Gabrāna kopīgais
rituālopuss Dod" Dieviņi, kura pamatideja ir stundas gājumā atcerēties
ceļu no pirmatnējās apziņas līdz šodienas domāšanai, no pagānisma līdz
kristietībai. No buramvārdiem, seniem lībiešu tekstiem un latviešu
tautas dziesmas (atrodot vietu arī mūsu laikmetīgajai dzejai un prozai)
līdz Tēvreizei. Tāpēc arī mākslinieciskais teksts uzticēts atšķirīgu
žanru un stilu pārstāvjiem. 30.augusta vakarā Sv.Pētera baznīcā —
notikumam piemērotā vietā, kur pieredzēti visdažādākie mūsdienu mākslas
rituāli — kopā ar autoru un VAK Latvija diriģenta Māra Sirmā vadībā
jauno darbu pirmatskaņoja valsts kamerorķestris Sinfonietta Rīga,
folkloras grupa Auļi, folkloras dziedātāja Biruta Ozoliņa, džeza
solists Intars Busulis un kontrtenors Sergejs Jēgers. Apstrādāta
ieraksta formātā piebiedrojas vēl kāda balss. Tā šķiet pazīstama un,
šķiet, pieder Julgī Staltai. Atsevišķa, ļoti būtiska virsvērtība ir
Ginta Gabrāna videomāksla — krāsu un formu fantāzijas spēles ar ūdeni
kā pirmelementu apaļā ekrānā, ne mirkli neilustrējot "notikumu" vai
tekstu, toties radot noskaņu tumšajā baznīcas telpā. Lēnajai kustībai
ekrānā bija savs ritms, sava dzīve, sava atmosfēra, ko vērts izvērst
patstāvīgos vizuālās mākslas projektos.
Domāšanas konspekts
Pagānu derība. Tāds bijis sākotnējais nosaukums jaundarbam, kas sākas ar meditatīvu, elektronisku ievadu ambient plūdumā, ko pārskan dzejnieka Imanta Ziedoņa balss — ieraksts, kurā izmantota viena no viņa epifānijām viņa paša lasījumā. Tas ir gandrīz vienīgais autorteksts skaņdarba 11 daļu ciklā, līdzās Intara Busuļa emocionāli izdziedātajam Valta Ernštreita dzejolim — skaudram vēstījumam lībiešu valodā. Nora Ikstena ir paveikusi lielu darbu, salūkojot, atlasot un sakārtojot tekstu dažādību jaunajam rituālopusam. Par laimi programmiņā publicēti teksti un to tulkojumi, jo Pēterbaznīcas akustikā pat vislabākā solistu dikcija (nemaz nerunājot par kori) neatļauj saklausīt dziedātos vai runātos vārdus. Piemēram, programmiņā nepublicēto epifāniju, kas vēsta par dziesmas jēgu un spēku (zēnu sāpīgi per, bet viņš saņem sitienus, spītīgi dziedādams pretī.)
Mūzikas vēstījumu R.Tiguls nesteidzīgi risina meditatīvi apcerīgā
ambient un pasaules mūzikas (world music) stilā, vizualizējot sev
raksturīgo skaņu ainavu, kas (sevišķi paša izpildītajās mūzikas
elektroniskajās daļās) turpina albumā Zaļš. Balts. Zils ieto ceļu,
dažviet arī ar intonatīvām atsaucēm uz seriālam Likteņa līdumnieki
uzrakstīto dziesmu Četri vēji. Mums jau kopš nacionālromantiskās solo
un kora dziesmas raksturīgais rezignēti skumīgais minors un pārsvarā
diatoniska mūzikas valoda ar dažādām modālām "gaismēnām" apliecina šīs
mūzikas latvisko identitāti. Interese par tembru kolorītu un prasme
atrast smalkas skanējuma kā tāda nianses ir jau izkopts R.Tigula —
komponista vaibsts.
Akcenti līdzenumā
Dramaturģiski — šī ainava ir līdzenums. Varbūt par daudz vienmuļš savā episki gleznainajā vēstījumā, kas nepārsteidz ar strauju mainību vai asiem, dinamiskiem konfliktiem un tikai dažreiz — piemēram, Intara Busuļa solo (Lībiešu dziesma) iespringst dramatiskā darbības izteiksmē. Īsteni saviļņo skaņdarba liriskais centrs Dod, Dieviņi, sirsnīgā vienkāršība fokusēts folkloras dziedātājas Birutas Ozoliņas balsī un izteiksmīgās arfas iespēlēs uz orķestra fona. Iezīmīgs ir Sergejam Jēgeram atvēlētais solo, tautas dziesmu stilistikā risinātais koris Trīs eņģeļi kalniņā un vokalīze (Jūra). Svaigs, spilgts akcents un, vienlaikus, organiska sastāvdaļa koncepcijā ir Auļu dūdu un bungu spēles izmantojums. Nākot un ejot pa baznīcas celiņiem, dūdinieki ne tikai uzbur rituālas darbības ilūziju, bet arī lieliski iekomponējas orķestra kopskaņā.
Neierasta loma šajā skaņdarbā ir diriģentam. Vērojot no malas, kā M.Sirmais pieceļas, lai nodiriģētu daļas, kurās piedalās koris un orķestris, varētu nodomāt, ka šajā opusā diriģents strādā uz "pusslodzi". Bet tā nav, jo kopīgais pārredzējums tik un tā ir M.Sirmā ziņā. Turklāt vēl būtiska nozīme atskaņojuma sabalansēšanā ir skaņu režisoram. Tiešajos, nepastarpinātajos interpretācijas brīžos M.Sirmais ar sirsnīgu siltumu piepildīja kora daļu Trīs eņģeļi kalniņā, un, vēl vairāk, Tēvreizi, kas komponistam ir izdevusies koncentrēta, nemākslota, izteiksmē attīrīta, tā turpinot pamatlūgšanas lasījumu tradīciju, ko latviešu mūzikā iekopuši A.Jurjāns, L.Garūta, P.Vasks.
Vislielākās šaubas gan ir par to, vai cilvēkam — kaut arī māksliniekam — vēl kaut kas būtu sakāms pēc tam, kad jau atskanējis "Āmen" — punkts visam? Ja jā, tad sakāmajam jābūt patiesi būtiskam. Man tāds tomēr nešķita kompozīcijas cikla fināls — objektīvas masu svētku mūzikas pielikums ar pompozām, barokāli spožām trompešu skaņām, kas veda uz kulminējošu uzrāvienu. Tas vienkārši "izkrīt" no konteksta un šķiet pilnīgi neobligāts. Pat svešs tikko pirms tam dzirdētajam, jo ved lietišķībā, prom no intravertā personiskuma, kas dominējis visa meditatīvā cikla gaitā. Fināla mūzikas dzīres saārdīja noslēpumaino atmosfēru, ko skaņdarba radītājiem un izpildītājiem izdevās uzburt koncerta gaitā. Varbūt fināla materiāls ir izmantojams atsevišķi, līdzīgi svētku uvertīrām? Ieteiktu diriģentam vismaz pamēģināt citreiz Dod, Dieviņi! atskaņojumā iztikt bez šīm "laimīgajām beigām." Rīkoties tā, kā savulaik ar viņam un korim Ave sol atnestajiem, jaunajiem darbiem, rīkojās mūsu koru leģenda Imants Kokars, sakot: "Šo mums nevajag — izsvītrojiet!".