Krimināllietā nav iestājies noilgums — precizēsim, pēc ASV Kalifornijas štata jurisdikcijas — un, sekojoši, tiklīdz režisors ierastos Amerikā, viņu arestētu un deportētu uz L.A. Neraugoties uz to, ka neglītās jaunības dēkas dalībnieki sen jau viens otram atvainojušies un piedevuši (galu galā, hipijiskajā grupveida "orģijā" pēc pašas iniciatīvas iesaistītajai meitenei patlaban ir 42 gadi), izrādās, atsevišķos ASV pavalstu likumos paredzēts — pat ja puses panākušas izlīgumu, tiesai jānotiek šā vai tā, ja process pārtraukts "vainīgā izvairīšanās no atbildības" dēļ.
Tieši par šo morālo dilemmu un likuma (šķietamo?) absurditāti tad arī ir filma. Tajā Polaņskis pavēsta, ka pirms kāda laika (konkrēti — 1997.gada augustā) saņēmis Losandželosas tiesneša "izdevīgu piedāvājumu" — proti, režisoram apsolīts, ja Polaņskis ieradīsies ASV, viņu neliks cietumā, un lieta tiks izbeigta. Ar vienu kategorisku nosacījumu — ja režisors piekritīs, ka tiesas procesu translē televīzijā.
Iespējams, Kannās premjerētā filma tā arī būtu palikusi atmiņā kā prestižā pasākuma viena no pikantajām rozīnītēm (arī mīlas, ne tikai politikas, afērās liberālā franču prese, solidarizējoties ar režisoru, "festa" dienās pat ironizēja par droši vien miljonos mērāmo summu, ar kuru, redz kā!, varenie masu mediji "iekārdinājuši" neuzpērkamo ASV tiesu...), ja vien jūlija beigās Zenovičas filmu negrasītos demonstrēt ASV populārais TV kanāls HBO.
Pēc HBO programmas anonsēšanas Losandželosas augstākā tiesa ārkārtīgi agresīvā tonī paziņoja, ka minētā epizode filmā ir pilnībā safabricēta: "Apgalvojumi attiecībā par televīzijas translāciju ir pilnībā izdomāti, tiem nav nekādu faktisku pierādījumu un šāds piedāvājums Polaņskim nekur tiesas sēžu protokolos nav fiksēts. Šāds noteikums un vienošanās nav nedz izvirzīts, nedz izskanējis — ne 1997.gadā, ne vēlāk".
Taču nu sekos pats bēdīgākais. Izrādās, ka L.A. tiesa televīzijas kanālam HBO "uzstājīgā formā" ieteikusi izgriezt no filmas šos "absolūti melīgos" Polaņska apgalvojumus. Nu jau runa vairs nav par Zenovičas (dokumentālo) filmu un kaut kādu nogrēkojušos kinorežisoru, lai cik Oskaru nestāvētu uz viņa kamīna jaukajā laimīgās ģimenes ligzdā Parīzē (Polaņskis ilgus gadus precējies ar franču aktrisi Emanuelu Šeņē). Nu vētru ir sacēluši Amerikas masu mediji, jo šāda tiesas nekaunība — prasība sašķērēt filmu — ir tieša cenzūra, iejaukšanās brīvas mākslinieku pašizpausmes, brīvās preses un elektronisko informācijas līdzekļu darbā!
Bet Polaņska jaunība tiešām bijusi vētraina — Zenovičas filmā apcerēta arī Polaņska pirmās sievas, aktrises Šāronas Teitas zvērīgā noslepkavošana, ko veica t.s. sātanistu jeb Mensona bandas locekļi; dokfilmā izvirzīta versija, ka, iespējams, pats režisors ar savu visai ekstrēmo daiļradi provocējis nelaimi... Runa, protams, ir par nu jau klasisko filmu Rozmarijas bērns. Atzīšos — Polaņska regulārā aizraušanās ar sātaniskām tēmām tiešām mulsina. Taču ne par to (mākslinieka neticību labajam cilvēkā) ir stāsts.
Tagad tradicionālais jautājums — varat minēt trīs reizes, izrādīja HBO Zenovičas filmu Romāns Polaņskis: Joprojām meklēšanā vai tomēr televīzijai radās problēmas ar horizontālo taimkodu?