Vienmēr jau nevar. Doma atpūšas

Forma, kurai nav nekāda satura. Teatrāls vakuums. Skumji, ka tā radīšanā piedalījies labs režisors un scenogrāfs, lieliski aktieri un izmantots ģeniāls rakstnieks. Fons. Priekšmeti. Ainas Spēlmanis atstāj neparastu iespaidu — itin kā ilgstoši raudzītos tukšumā. Melnajā caurumā, kurā pazūd matērija. Matērija gan Spēlmaņa gadījumā nekur nav pazudusi, toties šķiet, ka kādā neesamībā iesūkta katra izrādē iecerētā doma, sajūta. Vizuāli izrāde izskatās pat efektīgi, tomēr ar aci uztveramās zīmes ātri savu neobligātumu atmasko, laupot ilūziju, ka scenogrāfija un horeogrāfija šai izrādē kaut ko varētu arī nozīmēt. Mārtiņš Vilkārsis radījis ainas (tieši ainas, ne telpu!), kas vizuāli atgādina glezniecības darbus. Lieli, tīri krāsu laukumi (divi priekškari, dibensiena, ko "krāso" ar gaismām), uz kuru fona grupēti aktieru ķermeņi. Proporcijas un kompozīcija ir acij patīkamas, bet, tiklīdz meklē tēlu nozīmes izrādes kontekstā, nākas konstatēt — tādu gluži vienkārši nav. Priekškari tiek atvilkti un aizvilkti ne tāpēc, ka mainītos telpas, varoņi vai apstākļi, bet tāpēc, ka labi izskatās. Rēzijas Kalniņas Polīna efektīgās melnas lakādas augstpapēžu kurpēs, ar lietussargu, un Artūra Skrastiņa Aleksejs tiek dzīti augšup un lejup pa ugunsdzēsēju kāpnēm skatuves malā ne jau tāpēc, ka viņu dialogā iezīmētos kāda dinamika, bet vienkārši tāpat — gleznieciskas kompozīcijas dēļ. Labi izskatās. Tāpat kā milzīgās pārstumjamās vannas pirmajā ainā vai bērnu velosipēds, ar ko pārvietojas Aleksejs. Ir izrādes, kur "labi izskatās" ir kritērijs par sevi, un, Spēlmani skatoties, nākas par tādām domāt, piemēram, par Robertu Vilsonu vai Heineru Gēbelsu. Bet šī doma ir skumja, jo teātris jau nav māksla, kurā ar bezjēgas formu pietiktu — šķietami pašmērķīgais skaistums pie uzmanīgākas ielūkošanās par sajūsmu skatītājam atklājas kā īsta dārgumu lādīte, kurā slēpjas tēli, idejas, domas. Spēlmanī "skaistums" ir, ideju nav. Trūkst atbilžu pat uz tik acīmredzamiem jautājumiem kā, piemēram, velosipēds. Kas tad ir Aleksejs — "mazais cilvēks", kura būtība ir liekt ķermeni un garu pretdabiskos līkumos citu priekšā, personība, kas tiek piespiesta pazemoties, vai pats izvēlas spēli? Skatuve klusē, iespiežot A.Skrastiņa padusē bērnu rotaļlietu maisu. Tiec nu gudrs — ilustrācija viņa tēla skolotāja statusam (kas gan ne sižetiski, ne izrādē nekādu lomu nespēlē, un tāpēc šāda ilustrācija kļūst lieka) vai pretenzija uz metaforu, daudzpakāpju tēlu par spēles postošo spēku, kas attīstīsies izrādes gaitā. Dostojevskis režisora prombūtnē Tas, kā izrādei akūti trūkst, ir režisors. Fakts, ka slimības dēļ R.Kozaks Spēlmaņa tapšanā piedalījies maz, daudz ko izskaidro, kaut, protams, neattaisno. Ne M.Vilkārsim, ne Allai Sigalovai, par kuras veidoto horeogrāfiju (īpaši "ruletes kaislību" piecu paukotāju formā) varētu rakstīt gluži vai tiem pašiem vārdiem kā par scenogrāfiju, šķiet, nepiemīt režisoriska domāšana. Bet iestudēt F.Dostojevski bez režisora acīmredzot vienkārši nav iespējams. Aktieri spēlē formas, kādas ārēji viņu tēli arī varētu pieņemt, tikai... Formām nav satura, raisot šaubas, vai pat viņi paši saprot, kas notiek ar viņu varoņiem — ko tie domā, jūt, kad melo, bet kad atklāj dvēseli. Sižetu izrādē, starp citu, vispār nevar saprast, un grūti noticēt, ka Spēlmanis tapis pēc F.Dostojevska darba motīviem. No spēka, kaislībām, pretrunīgajiem bezdibeņiem, kas slēpjas varoņos, metaforām un gaišredzīgiem pareģojumiem par kultūru nākotni izrādē ne vēsts. Romāns, uz Dailes skatuves iemiesots, izliekas tukšāks par viduvēju bulvārludziņu. Bet Spēlmanis, kaut nepieder pie pazīstamākajiem vai nozīmīgākajiem rakstnieka darbiem, tomēr ir autentisks Dostojevskis. Tas nekas, ka tikai 150 lappusēs, ka vērienā un risinātajā problemātikā krietni ierobežotāks par "lielajiem" romāniem, atgādinot drīzāk skici. Toties dziļumā šis "uzmetums" ir dostojevskisks, ļaujot aiz sociālās aktualitātes — spēles kaislības — saskatīt slāni pēc slāņa: psiholoģisku, filozofisku, metafizisku. Aktieri, F.Dostojvska telpā pamesti vieni paši, izlīdzas kā nu kurš. Vislabāk padodas Artim Robežniekam, kas mistera Astleja lomā mokās salīdzinoši maz, jo tēlu izvēlējies slēgt psiholoģiskā atslēgā. Varbūt romāna varonim tiek atņemta kāda šķautne, bet vismaz tiek ievēroti loģikas un sižeta diktētie noteikumi. Lilita Ozoliņa (Vecmāmuļa), Kristīne Nevarauska (M-lle Blānša), Jānis Paukštello (Ģenerālis) un Ģirts Ķesteris (De Grijē) savus tēlus veido kā ierasts Dailes teātra salonkomēdijās, vien ar atšķirību, ka F.Dostojevska portretēto cilvēku kaislībās smieklīgā ir visai maz. Daudz vairāk dēmoniskā, kas no materiāla pazūd pavisam. To, cik slikta ir izrāde, visskaudrāk var redzēt, vērojot A.Skrastiņu un R.Kalniņu. Ja tāda līmeņa aktieri, bez tam pēdējiem spēkiem ietiepīgi pūloties, nevis halturējot, nespēj pat sižetu pārraidīt... Kura ir Polinas seja, bet kura — maska, un kāpēc viņa galu galā tā satrakojas pēc kopīgās nakts, to no šīs izrādes nesaprast. Tāpat kā to, kas ir Alekseja īstenā kaislība un kāpēc romānu galu galā sauc — Spēlmanis.