gadu otrajā pusē skaidri saprata, ka padomju režīms nav nekāds ilgdzīvotājs — Padomju Savienības kaprača funkciju viņš veica, neparaujot bedrē līdzi visu pasauli atomkarā, kas, piemēram, slavenajam fiziķim Ļevam Landauam šķita teju neizbēgama kodolieročiem bruņotās PSRS sabrukšanas blakne.
Par atteikšanos no spēka lietošanas situācijās, kuras viņa priekšteči noteikti būtu risinājuši ar tankiem, Gorbačovs ir pelnījis mūžīgu pateicību, jo, pateicoties šai politikai, asiņainais 20.gadsimts tika pabeigts desmit gadus ātrāk un gandrīz bez asinsizliešanas.
Tomēr līdz galam neatbildēts ir jautājums, vai Gorbačova miermīlība bija viņa morālo principu diktēta izvēle vai tikai PSRS katastrofālā ekonomiskā stāvokļa noteikta nepieciešamība rēķināties ar "sponsora" — Rietumu — viedokli.
Asiņainie notikumi Tbilisi, Baku, Viļņā un Rīgā liek šaubīties, vai pirmais cilvēks padomju valstī varēja nebūt informēts par to, kādas akcijas tiek gatavotas. Turklāt PSRS sabrukumu un Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu viņš nebūt negribēja. Ko īsti Gorbačovs gribēja, lasiet SestDienā.