Āboliņš: Demokrātija un šizofrēnija

Un vienlaikus turklāt iestājas pret korupciju un par caurredzamu valsts pārvaldību.Kas pēc šādām darbībām notiktu tālāk?Esmu pilnīgi pārliecināts, ka eksperti un politologi sašustu, publiskajā telpā šis cilvēks tiktu vienprātīgi atzīts par fašistu, droši vien izslēgts no savas partijas un, visticamāk, dotos uz Drošības policiju sniegt paskaidrojumus par konkrētajiem izteikumiem, ja ne iedzīvotos lietā par nacionālā naida kurināšanu. Vienvārdsakot - politiskā karjera būtu cauri, un vēl paveiktos, ja nebūtu jāiet cietumā. Un par demokrātu viņu nesauktu neviens.Tagad paskatīsimies uz realitāti, nevis šāda veida fantāzijām.Visu to, tikai savā valstī un ar saviem lokālajiem kontekstiem, ir darījis Krievijas politiskais aktīvists Aleksejs Navaļnijs. Viņaprāt, kaukāzieši ir jānosit kā prusaki, tadžikiem uzreiz pēc dzimšanas jākļūst par krieviem, un arī klaji, neslēpti nacistisko Krievu maršu ir organizējis tieši viņš. Tāpat par pārlieku nacionālistisku uzskatu paušanu pirms dažiem gadiem Navaļniju izslēdza no organizācijas Jabloko. Šķiet, komentāri lieki, visi piekritīs, ka mums ir darīšana ar klaji netolerantu, demokrātiju nicinošu ekstrēmistu, un brīnums, ka par attiecīgajiem izteikumiem Krievijā neviens viņam vēl nav piemeklējis kādu pantu (bet, protams, mēs zinām, ka kaimiņvalsts neizceļas ar sevišķu demokrātismu un politiķi tur runā ne tā vien).Taču nē. Navaļnijs paralēli savām šovinistiskajām aktivitātēm cīnās arī pret Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu un tāpēc publiskajā telpā ir ieguvis labā demokrāta oreolu. Turklāt, kas sevišķi interesanti, viskvēlāk viņu, vismaz Latvijā, atbalsta (un ne tikai atbalsta, bet pat ilgās gaida nākšanu pie varas) tie, kuri ikdienā tikpat aktīvi cīnās pret jebkāda veida nacionālismu mūsmājās un neskaitāmas reizes mērenākus konservatīvos politiķus tepat uz vietas ir gatavi nogānīt, nosaukt par fašistiem un vispār - noēst bez sāls.Manā rīcībā nav ticamas un pārbaudāmas informācijas par to, vai nesen iztiesātā lieta pret Navaļniju ir safabricēta vai patiesa (par naudas piesavināšanos viņam tika piespriesti pieci gadi cietumā, taču sprieduma izpilde atlikta līdz tas nebūs stājies likumīgā spēkā). Tāpat šādas informācijas nav nevienam citam Latvijā. Var būt gan tā, gan tā, vai vēl ticamāk, ka process kā tāds, protams, ir politiskas dabas, taču arī pats tiesājamais noteikti nav pavisam bez vainas. Taču, neskatoties uz to visu, Latvijā un Rietumu pasaulē vispār, Navaļnijs tiek pozicionēts kā demokrātisks brīvības cīnītājs (respektīvi, viss, kas ir slikti Putinam, ir labi mums). Un, ja cilvēks nav nopietnāk pasekojis procesiem Krievijā, kāpēc lai viņš šiem mītiem neticētu?Taisnības labad te diemžēl jāatzīst, ka līdzīga smadzeņu skalošana un vēlamā uzdošana par esošo pēdējā laikā ir redzama ik uz soļa. Nekonsekvence un dubultstandartu uzspiešana ir kļuvusi ne tikai par mūsdienu demokrātiskās pasaules firmas zīmi, bet arī seju. Piemēri, nav tālu jāmeklē. Ēģiptē ir noticis bruņots, militārs apvērsums, kura rezultātā demokrātiskās vēlēšanās ievēlētais prezidents Mohammeds Mursi ir ne tikai gāzts no varas, bet arī faktiski pazudis bez vēsts. Vai demokrātiskie eksperti un politologi Latvijā un visā pasaulē pauž savu sašutumu? Vai valstis aktīvi un asi reaģē? Nē. Tā vietā notiek spriedelēšana par to, ka nemaz jau tik slikta tā Mursi gāšana nav un galu galā pret viņu bija miljoniem ēģiptiešu. Taču Ēģiptē dzīvo gandrīz 80 miljoni iedzīvotāju, un ir skaidrs, ka tas nevar būt nekāds arguments. Miljoniem ēģiptiešu būs pret jebkuru politiķi, jo to gluži vienkārši nosaka skaitliskā loģika, - pat ja uz kādu demonstrāciju ir savācies miljons protestētāju, tas vienalga ir niecīgs skaits no visiem valsts iedzīvotājiem. Tas pats vērojams arī Sīrijas konfliktā, kur bruņoti teroristi slepkavo mierīgos iedzīvotājus, ikdienā ēd savu ienaidnieku iekšējos orgānus un, ļoti iespējams, lieto ķīmiskos ieročus. Taču viņi ir pret prezidentu el Asadu un tādēļ automātiski ieskaitāmi labo demokrātu pulciņā... Un par nožēlu šādi varētu turpināt bezgalīgi.Protams, Putins, Mursi un el Asads, kā arī viņu līdzinieki visur citur pasaulē nav kaut kas sevišķi atbalstāms. Visticamāk, viņu kritiķiem ļoti daudz kur ir taisnība un pārmaiņas visiem nāktu par labu. Taču, ja turpināsim dzīvot ar lozungu: «mana ienaidnieka ienaidnieks ir mans draugs, lai kāds viņš pats arī būtu», attapsimies situācijā, kurā visas vērtības un ideāli būs jau sen nodoti un pie varas atradīsies daudz ļaunāki režīmi nekā tie, pret kuriem it kā demokrātijas vārdā cīnījāmies.