Uzreiz pēc nelaimes virkne prominentu Latvijas ārstu sāka runāt par to, ka vispār jau skriet garās distances drīkstētu tikai labi sagatavojušies cilvēki, maratonu pat vienīgi tādi, kuriem pirms tam ir veikts sirds slodzes tests. "Jābūt medicīniskai kontrolei, vai cilvēks vispār šo slodzi var veikt, nevis savācam 16 000 un ļaujam skriet, cik grib," skarbs dienu pēc skrējiena bija sporta ārsts Āris Vaivars. "Pārāk maz praktisku padomu par pareizu metodiku, kā nenodarīt pāri organismam, gan skrienot lielā karstumā, gan lietojot nepieciešamos sāļus saturošus šķidrumus un uzņemot kalorijas," viņam piebalsoja Mārtiņš Šics un neklusēja arī daudzi, daudzi citi.
Svētdien skrējiens notiks atkal, dalībnieku atsaucība ir liela, taču vienlaikus nav dzirdēts, ka pērnā gada drūmā pieredze būtu kaut kādā veidā ņemta vērā (viens cilvēks pēc skrējiena arī nomira). Gan maratonam, gan pusmaratonam joprojām var pieteikties ikviens interesents, un nekas nav dzirdēts arī par kādu vērā ņemamu potenciālo un esošo dalībnieku izglītošanas kampaņu. Jā, skrējiena organizatoru mājaslapā ir atrodamas dažas īsas un neko neizsakošas pamācības par to, kā pareizi trenēties, taču būtībā viss ir tieši tāpat kā iepriekš.
Cilvēki sanāks kopā un skries.
Protams, es nedomāju, ka kādam ir fiziski iespējams aizliegt skriet garo distanci. To droši vien nevar un arī nevajag. Taču paralēli skrējiena organizēšanai veikt pamatīgu skaidrošanas darbu, kā arī reāli aicināt cilvēkus nopietni gatavoties un objektīvi izvērtēt savus spēkus var gan. Jo patiesībā jau maratons ir distance, kurai jāgatavojas pāris gadu, un arī pusmaratonu nevar pievārēt pēc dažu nedēļu ilgiem viegliem treniņiem. Un, lai kā to varbūt arī kādam negribētos atzīt, sevis mocīšanai, skrienot šīs distances negatavam, nav nekāda sakara ar veselīgu dzīvesveidu vai sportu. Tas vienkārši ir bezatbildīgi.