Atļaušos apgalvot, ka tik vāju Krieviju mēs sen neesam redzējuši. Domājot perspektīvā, tās politiskā iekārta un vērtības nekalpo nevienam par paraugu, arī tās sabiedrotie nebauda atzinību vai īpašu nozīmi globālajā mērogā. Bakstot kaimiņvalstis, tā ir palaidusi garām pasaules smaguma centru pārvietošanos. Vienīgais, kā Krievija vēl var likt ar sevi rēķināties, ir kodolieroči un gāzes rezerves, taču pirmais ir tikai truls biedēklis, bet otrais tagad draud pavērsties pret pašu valsti.
Visvarenais Gazprom, ar ko Krievija ik palaikam mēdz tiranizēt ne vien savas zudušās teritorijas, bet arī lielākas Rietumeiropas valstis, ir nonācis pamatīgās sprukās. Eiropas Komisija pret valsts uzņēmumu ir ierosinājusi tiesvedību par konkurences nosacījumu pārkāpšanu, un tā nav joka lieta. Britu profesors un Eiropas enerģijas tirgus eksperts Alans Railijs apgalvo, ka šis EK solis varētu sašķelt Gazprom kā koncernu un likt soda naudās samaksāt neticamas summas. Viņš kā reālu vērtē iespēju, ka Lietuva varētu vērsties tiesā un uzvarēt pret gāzes milzi. Citas valstis to varētu izmantot kā precedenta gadījumu un viena pēc otras turpināt sūdzēt uzņēmumu tiesā.
Slānekļa gāzes revolūcija un politiski orientētā cenu taktika var padarīt Gazprom iekārtas par dārgākajiem metāllūžņiem pasaulē. Pat Lietuvā atklātās, samērā nelielās rezerves var uz vairākām desmitgadēm nodrošināt visu Baltijas reģionu ar kāroto dabasgāzi. Eiropas slānekļa gāzes rezerves kopumā sasniedzot 35 triljonus m3, kas ļautu ne vien būt neatkarīgiem no Krievijas, bet pat eksportēt.
Alans Railijs atzīmē arī Gazprom nespēju piesaistīt investorus nedrošības un korupcijas dēļ, kas pamatīgi sadārdzina ieguvi un izraisa tehnoloģisku atpalicību. Kā piemēru viņš min Dow Oil and Gas spēju pārdot gāzi brīvajā tirgū par zemāku cenu, nekā par to maksā subsidēts Krievijas pensionārs.
Kā ērce Vladimirs Putins ir piesūcies Krievijas resursiem un padarījis sevi un savus rokaspuišus stāvus bagātus. Tiem ir izdevies uzsēdināt uz adatas daļu Eiropas, taču viņu pozīcija ir sašķobījusies. Agresīvā, bet primitīvā un neelastīgā politika ir piespiedusi tās pretiniekus sadarboties un aktīvāk meklēt risinājumus. Putina režīms šobrīd ir vājākajā fāzē kopš tā nākšanas pie varas, un gaisma tuneļa galā nav spoža.