Tas, kādus ģeopolitiskus viļņus uzsituši notikumi Tuvajos Austrumos, tikai retajam vēl ļauj domāt, ka notikumu centrā ir vien humānās intereses. Viss drīzāk izskatās pēc tā, ka Rietumu sabiedrotie reģionā ir pārkāpuši kādu neredzamu līniju un darījuši to nepārdomāti, īsti neizvērtējot riskus. Negaidītie konflikta pavērsieni pusēm liek riskēt vairāk, un arvien noteiktāk tā kļūst par spēli uz pilnu banku. Ja Sīrijas režīms kristu, reģions saglabātos nemierīgs, bet vājš, taču, ja Asada valdība spētu noturēties, veidotos iespējas jaunām pretamerikāņu koalīcijām. Zem jautājuma zīmes stāv Irāka un Libāna, arī Irāna Asada noturēšanās gadījumā varētu attīstīt spēcīgāku pašapziņu un šiītiskā līnija no jauna varētu kļūt par daudz nozīmīgāku faktoru.
Paralēli tam Savienotās Valstis arī pamatīgi novājinājuši divi tā arī līdz galam nepabeigtie kari Afganistānā un Irākā. 11. septembra efekts ir izgaisis, un amerikāņu līderiem jārēķinās ar sabiedrību, kura ir ļoti atturīgi noskaņota pret jebkādām turpmākām darbībām, kas valsti varētu ievilkt jaunā mūžīgi nebeidzamā militārā konfliktā, pat tad, ja runa ir tikai par ātru un ķirurģisku iejaukšanos. ASV šādā veidā negaidīti ir zaudējusi daļu savas militārās kapacitātes.
Pēdējo notikumu sakarā respektablais Vācijā iznākošais finanšu laikraksts Die Wirtschaftswoche (WiWo) pat publicējis rakstu ar nosaukumu Das Ende des Petro-Dollar jeb Petrodolāra beigas. WiWo nācis pie secinājuma, ka ar katru nākamo krīzi Tuvajos Austrumos ASV ir arvien vairāk zaudējušas ticamību un ietekmi šajā reģionā. Ja Sīrijas konflikta rezultātā Irānai izdotos iegūt ietekmi Irākā, nopietnas šaubas par savu stabilitāti varētu rasties Saūda Arābijai. Tās austrumu daļā, kurā arī atrodas valsts lielākie naftas lauki, lielākā daļa iedzīvotāju pieder tieši šiītiskajam islāma strāvojumam. Laikraksts secina, ka tādējādi varētu tikt apšaubīta ASV spēja pilnvērtīgi aizsargāt Saūda Arābijas valdošo klanu un līdzšinējā prakse norēķināties par naftu tikai un vienīgi ASV dolāros varētu tikt pārskatīta.
Kā zināms, līdz šim abas valstis sadarbojušās ļoti cieši. Apjomīgās naftas tirdzniecības dēļ Saūda Arābijas rīcībā kopš septiņdesmitajiem gadiem uzkrājušies prāvi līdzekļi ASV dolāros, kurus tā regulāri investējusi atpakaļ Savienoto Valstu tirgū. Šis process vienmēr nodrošinājis lielu pieprasījumu pēc dolāra un ļāvis ASV Centrālajai bankai piekopt visai brīvu monetāro politiku.
Ja tā dēvētā petrodolāra pozīcija tiktu apšaubīta arvien vairāk, tam varētu būt tālejošas sekas ne tikai ASV. Ja tic zināmai eiro un dolāra sāncensībai, tad varētu gadīties, ka no tā cietīs arī vairāku Eiropas valstu un kredītiestāžu reitingi.